Tag: Baltijas jura

This is the case when getting to the set destination is less satisfying than the path to it. Frankly, with 100  wonders, we wanted to give ourselves a reason for the holidays, when you would like to better stay in bad, get your ass up, and go to the woods. Thanks to Elizabeth, who believed,

Visspilgtāk mani mežā uzrunā smaržas. Rudens pašā sākumā tās ir tik baudāmas. Tu izkāp no māšīnas, kurā tu pirms neilga laika iekāpi smakojošajā Rīgas centrā. Neesi paspējis izstaipīties un tev nāsīs iecērtas šis tikko trūdēt sākušo lapu aromāts, vēsais rudens gaiss un spilgtās debesis. Neskatoties uz to, ka tikko ir aizgājusi vasara un priekšā gaida

A trip to Latvia’s largest island is already worth it. The wide sandy meadows create the feeling that you have left the city and quickly start to distance yourself from stress and the city’s noise. And then suddenly you enter Bolderāja Republic, a place with large houses, high cranes, a church and possibly the tastiest

Biju iedomājies, ka Lauču akmeņi – mazais un lielais – neko daudz neatšķirsies no žanra klasikas: brīnumainas spējas un izcelsme, kas tāpat kā teju katram Latvijas dižakmenim saistīta ar pašu nelabo, tomēr Lauču akmeņiizrādījās interesantāks, nekā varētu šķist, un es uzzināju ko pavisam jaunu. Pirmkārt, jau lielā Lauču akmens izcelsme. Izrādās, tas pie mums ar

Pirmais, kas šodien pārsteidz Pāvilostas pludmalē, ir baisā smaka, kas nāk no jūras puses. Sākumā šķiet, ka tās ir pūstošās aļģes, bet pēc laika atklājas, ka tās ir zivis dažādās sadalīšanās stadijās. Visa piekraste ir nosēta ar nelieliem zivju galvaskausiem, un izskatās kā aina pēc upurēšanas rituāla. Neilgi pēc tam, kad esam pagājuši garām Āķagala

Ik pa laikam, lai nedaudz atšķaidītu dabas brīnumu sarakstu, dodamies arī uz kādu, ja tā var teikt, popsīgāku dabas nostūri, kur cilvēku brīžiem ir vairak nekā lielveikalā pie alkohola stenda. Viena no šādām vietām ir Saulkrastu Baltā kāpa, kur īsi pirms saulrieta sapulcējas bundžiņu alus un benzīntanka kapučīno baudītāji. Soliņš, kas paver labāko skatu uz

Liepājā pārvietoties ar velosipēdu ir kaifs. Rīga šajā jomā Liepājai var pienest ūdeni. Mēs pa Ganību ielas filigrāno veloceliņu dodamies Nīcas virzienā. Sasniedzot pilsētas robežu, veloceliņš strauji apraujas, tomēr arī brauciens pa šoseju ir komfortabls, satiksme nav intensīva, un autobraucēji ir pieklājīgi. Tikko sākušas ziedēt ābeles un ķiršu koki, vietām jūtama tikko pļautas zāles smarža.

Ir saulaina un auksta marta diena, mēs līdzīgi kā daudzi roņu mazuļu instagram mednieki dodamies Kurzemes virzienā, tomēr mūs neinteresē ronēni, mūs interesē Kurzemes ūdenskritumi. Bet, pirms doties uz ūdenskritumu, mēs pa ceļam nolemjam piestāt pie jūras. Lai kāds būtu gadalaiks, diennakts stunda vai laikapstākļi, jūra vienmēr mums ir sagatavojusi kaut ko īpašu, un šī

Interesējoties par piekrastes paraboliskajām kāpām, kuras vēju iedarbībā, veidojušās pateicoties 17.un 18.gs veiktajiem plašajiem piekrastes mežu izcirtumiem un ugunsgrēkiem, uzdūros unikālajai Plieņciema kāpai. Šo kāpu varētu uzskatīt par pēdējo Latvijas piekrastē, kuru vēji vēl spēj kustināt, tiesa gan visai ierobežoti. Šis pēdējais, piekrastes vēju kontrolētais bastions, daudzus gadsimtus kalpojis par zvejas tīklu žāvēšanas vietu, sauktu

Apmēram piecus kilometrus garais piejūras posms starp Garciemu un Vecāķiem nav vienkārši mežs ar apaugušām kāpām. Meklējot informāciju par šo apkārtni, pārņem sajūta, ka tā neatrodas vis Latvijā, bet gan kādā tālā pasaku zemē ar teiksmainiem vietvārdiem, skaistām leģendām un ar katastrofu, kuru, ja var ticēt vēstures avotiem, sekmējusi pati Krievijas cariene. Katrīnas II garās

Kurzemes velobrauciena laikā bija tā iespēja paviesoties Ances novadā, par kuru droši varētu apgalvot, ka tajā dzīvo nevis cilvēki, bet gan meži un purvi. Šajā novadā ir viszemākais iedzīvotāju blīvums valstī – apmēram divi cilvēki uz kvadrātkilometru. 1999. gadā, pateicoties maz izmainītajiem mežiem un purviem, kā arī izcilai dabas daudzveidībai, Ances novadā izveidots dabas liegums

Mazirbē sestdienas rītā valda svinīga rosība. Kāda etnogrāfiskā nama pagalmā sieviete lībiešu tautas tērpā ārzemnieku grupai vada ekskursiju. Pie veikala “Lats” novērojam divus vīriešus, kuri nāk laukā nokrāvušies ar sklandraušiem. Mašīnu uz divām dienām atstājam pie Lībiešu tautas nama, izkrāmējam velosipēdus un garām veciem koka namiem, kuros tirgo kūpinātas butes, dodamies pa taisno mežos. Balstoties

Ar Elizabeti esam vienojušies, ka ceļa gabals no Pāvilostas līdz Jūrkalnei ir skaistākais, pa kādu esam braukuši. Varbūt tam par iemeslu kalpoja vasarīgā diena ar spožo sauli un ceriņiem, ābelēm un ķiršu kokiem, kas ziedēja kā traki. Iespējams, nepieciešamo iespaidu radīja plašums abās ceļa pusēs un tālumā redzamā un skaidri nojaušamā jūra. Apskatot Latvijas karti,

Veczemju klinšu apmeklējumu var apvienot ar turpat netālu esošo Ķurmragu un tā apkārtnē esošajām klintīm (http://www.25wolves.com/kurmraga/), kūrām esam veltījuši veselu stāstu. Tomēr ja mēs salīdzinām abās vietās piedzīvoto – vietas atšķiras ļoti būtiski. Ķurmrags ir mežonīgs, romantisks un daudzveidīgs, savukārt Veczemju klintis ir kļuvušas par publisku atpūtas vietu, padarot tās vieglāk pieejamas vecāka gada gājuma

No meža iebraucam tieši Pāvilostā jeb Āķagalā, kā to mēdz dēvēt vietējie. Pirmais, ko ieraugām ir hipiju stila busiņš. Esam ieradušies pilsētā, kura, iestājoties atbilstošiem laikapstākļiem, kļūst par sērfošanas paradīzi. Ir silta pievakare, un Pāvilosta ar savu silto mieru un romantisko šarmu lēnām nozog mūsu sirdis. Pirmie redzētie cilvēki ar sup dēļiem vago Sakas upi.