Korkuļu ūdensrijēju uzmeklējām kādā no braucieniem uz laukiem. Simtiem reižu esmu tam braucis garām, nezinādams, ka tepat krūmos paslēpies viens no Latvijas dabas retumiem. 2014. gadā Latvijas Petroglifu centrs Korkuļupes ūdensrijējus izraudzījās par gada ģeoloģisko objektu, šai vietai pievēršot sabiedrības un arī mūsu uzmanību.
Lai pamielotu acis ar skaistajām Daugavas ainavām, uz Sēreni dodamies pa upes kreiso krastu. Netālu no Sērenes dīķiem noliekam mašīnu un pa izdangāto ceļu pāri pļavai dodamies Korkuļupes virzienā. Korkules vārda 
izcelsme meklējama somugru valodās, tas nozīmē – mizu ciems. Latvijā mēdz gadīties, ka pat kaimiņu mājās vienu upi sauc dažādos vārdos. Arī Korkuļupes gadījumā ļaudis nav vienojušies par vienu nosaukumu. Dažādos avotos to mēdz saukt arī par Dešupīti, Korkuļu-Kubuļu strautu vai Liepjāņu pazemes upi.
Mēs ejam pa pērn nenopļautu pļavu, mežmalā redzams apmulsis stārķis divu dzērvju kompānijā. Augšā dūc augstsprieguma līnijas, un tālumā rēgojas vientuļie Sērenes dīķi. Septiņus kilometrus garās upītes aizsākumi meklējami Talsiņu pakalnā, kur saplūstot to veido vairāki kontūrgrāvji. Gar Sērenes dīķiem strautiņš tek rāms un taisns kā diegs, bet tiklīdz dīķi ir garām, Korkule mežainajā gravā aizlokās kā tāda čūska.
Nolaižoties Korkules ielejā, ir sajūta, ka caur portālu esam nonākuši citā pasaulē. Skatam paveras stāvas bļodveida nogāzes, plata ieleja, kuru apmēram pa vidu izvagojusi upes gultne un apsūnojuši simtgadīgu gobu stumbri, kas viens pēc otra sagāzušies pār upi. Gravas nogāzē ieraugām izmūrētu 
pagrabu, kas, iespējams, piedzīvojis Pirmā pasaules kara notikumus. Laužoties cauri krūmiem un papardēm, jūtamies kā dabas detektīvi, kas meklē noslēpumainos ūdensrijējus.
Pirmo ūdensrijēju atrodam upes kreisajā pusē. Ir skaidri redzams, kā tajā uz neatgriešanos notek Korkules ūdens. Atradums tiek sveikts ar prieka gavilēm, bet mēs pie tā neapstājamies un īsā laikā atrodam vēl vienu, kurš upes labajā pusē veikli paslēpies zem sakritušiem kokiem. Pēc abiem 
ūdensrijējiem upe ir zaudējusi savu apjomu un vēl apmēram pēc simts metriem pēkšņi apraujas pavisam. Korkules galā atrodas ūdenstilpne, kas mūs iepriecina ar nelielu atvaru, kurā pazūd visi mūsu sarūpētie ziedojumi – vizbuļu lapas un zāles stiebriņi.
Avotos minēts, ka 650 metru garā posmā ir vismaz 10 ūdensrijēju, bet, tā kā 
esam ieradušies pēc paliem, lielākā daļa no tiem ir sausi, un mums ir iespēja daļu no maršruta veikt pa Korkuļupes sausgultni. Pakāpeniski grava kļūst lēzena un neizteiksmīga. Burvību pavisam sabojā tuvumā esošās šosejas skaņas, tāpēc mēs lienam laukā no meža, lai tālāk dotos meklēt avotus, pa kuriem iztek ūdensrijējos pazudusī upe. Ceļmalā gozējas tikko 
nocirsti jaunie bērziņi, ir pavasaris, tāpēc to celmi aizvien sulo un rodas sajūta, ka tajos iztek pazudušās upes ūdeņi.
Par pazudušās upes izplūdes vietu ilgu laiku tika uzskatīti apmēram 600 metru attālumā esošie avoti Lauces jeb Lauceses upes ielejā.
2014. gada aprīlī ar eksperimenta palīdzību LU Ģeoloģijas un Zemes zinātņu fakultātes speciālisti to apstiprināja. Eksperimenta laikā atklājās, ka ūdeņiem nepieciešamas apmēram divas stundas un 25 minūtes, lai izlīkumotu caur plašo dolomītu pazemes plaisu tīklu.
Mums nepieciešamas apmēram 10 minūtes, lai nokļūtu līdz gravai, kuras pakājē no jauna dienas gaismu ierauga Korkules pazemes ūdeņi. Tepat arī apskatāms sīks atsegums no dolomīta svītas. Tieši tai mēs lielā mērā varam pateikties par sarūpēto dabas brīnumu. Lai šo brīnumu piedzīvotu pilnīgi, iesakām sekot maršrutam un izstaigāt visus Korkules līkločus un ieleju – tā, lai var pieredzēt tās pazušanu pazemē, kā arī atkal parādīšanos un rāmo ieplūšanu Lauces upē.
Komentāri