Atvadījušies no kādreiz varenā Latvijas kuģubūves lepnuma – Kaltenes ar tās akmeņaino pludmali un romantiskajām zvejnieku sētām, dodamies mežā meklēt kalvas. Ceļš pakāpeniski kļūst mežaināks, līdz esam iegājuši kuplu egļu ieskautā stāvlaukumā, kur sākas maršrutēta taciņa. Nesenais putenis ir nosedzis kalvas, padarot tās gandrīz neredzamas, tāpēc nākas likt lietā nedaudz fantāzijas, lai iztēlotos dabas brīnuma patiesos apmērus. Latvijas mērogā Kaltenes kalvas ir patiesi unikāli akmens veidojumi, jo nekur citur nekas tamlīdzīgs nav sastopams. Lībiešu valodā kalvai ir divas nozīmes –sekla vieta jūrā un sauss neauglīgs paugurs.
Apsūnojušie, ar mežu apaugušie vaļņveidīgie akmens krāvumi radušies pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kad ledus mēlei atkāpjoties to krastus apskalojis Baltijas ledus ezers. Ģeologs Aleksis Dreimanis norāda, ka kalvu varēja radīt pēdējā ledus laikmetā izveidojušos divu dažāda vecuma galamorēnu vaļņu sistēmu 
izskalošana. Savukārt hidrologs Rūdolfs Knaps uzskatījis, ka grēdas radušās ledum sabīdot Baltijas ledusezera laukakmeņus grēdās. Savs redzējums ir arī vietējo ticējumu zinātājiem, kas apgalvo, ka Kalvas radušās saullēkta iztraucētam velnam, izbirstot akmeņu kravai, kura bija paredzēta Talsu desmitā pilskalna radīšanai.
Teikās aprakstītā kalva ieguvusi nosaukumu “Velna kalva” kādreiz bijis iespaidīgs akmeņu krāvums. Pēc aculiecinieku stāstītā tas ir bijis tik milzīgs, ka sniedzies līdz koku galotnēm. Kartēs fiksētais tā absolūtais augstums sasniedzis 20m virs jūras līmeņa. Pastāv viedoklis, ka kalvas senatnē varējušas pildīt svētvietu 
funkcijas, par ko liecina lielā saglabājušos teiku un nostāstu daudzveidība. Kalvās pirms izpostīšanas bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to skaitā daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi.
Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960 – 1970-jos ceļu izbūvei iegūstot šķembas. Mēs varējām apskatīt vairs tikai samērā nelielu kalvas apakšējo daļu, kuras garums ir ap 300 metri un augstums sasniedz divus metrus. Izrādās, ka kalvas tika postītas vēl 1991. gadā. Šodien te ir ierīkots valsts nozīmes īpaši aizsargājams dabas piemineklis, kuru atļauts apskatīt, tikai izmantojot speciāli iekārtotu taciņu un 
novirzīšanās no tās ir aizliegta.
Šī ir viena no tām reizēm, kad piedzīvojums dabā papildināts ar informāciju par vēstures notikumiem, rada skumju un paliekošu iespaidu. Mežā tālu no cilvēku acīm ir atstāta vēl viena liecība par to, kā valsts saimnieciskie plāni tiek nostādīti augstāk par unikālām dabas bagātībām, vienkārši nosaucot tās par derīgajiem izrakteņiem. Kalvas kopš izpostīšanas ir noaugušas ar sūnām un atpūšas. Pastaiga pa koka dēļiem noklāto taciņu ir patīkama un mierīga. Ik pa laikam mūs pārsteidz priežu čīkstēšana un čaklais 
dzenis. Parādās četri takas apmeklētāji, kuri steigā mūs apdzen pie Velna kalvas, kur esam iekārtojušies tējas dzeršanas ceremonijai.
Četrotne ielec mašīnā un pazūd skatienam, mēs paliekam uz ceļa starp eglēm un lēni krītošām, saules staru iedzīvinātām sniegpārsliņām. Kaut kur iekšā ieskanas vārga balstiņa: es arī tagad gribētu būt siltā mašīnā, ēst čipšus, uzdzerot kokakolu, un klausīties Spotify. Mēs vēl divas stundas iesim līdz savai mašīnai. Izbridīsim mežus ar caurspīdīgi aizsalušām peļķēm, kas zem ledus paslēpušas krāšņus sūnu un mētru ornamentus. Uz kādas stigas sastapsim divas briežu mātes, tik tuvu, ka liksies jūtam viņu bailes. Ilgi iesim pa piesnigušu ceļu, priecāsimies par sauli, koku zaru nospiedumiem uz zilajām debesīm un mieru, kas ir atrodams tikai te.
Komentāri