Ir saulaina un auksta marta diena, mēs līdzīgi kā daudzi roņu mazuļu instagram mednieki dodamies Kurzemes virzienā, tomēr mūs neinteresē ronēni, mūs interesē Kurzemes ūdenskritumi. Bet, pirms doties uz ūdenskritumu, mēs pa ceļam nolemjam piestāt pie jūras. Lai kāds būtu gadalaiks, diennakts stunda vai laikapstākļi, jūra vienmēr mums ir sagatavojusi kaut ko īpašu, un šī reize nav izņēmums. Šogad netipiski aukstā ziemai ir likusi sastingt ne tikai ezeriem un upēm, bet arī jūrā tā rosījusies ar neierastu iztēli. Sākumā aizsaldējot līci, pēc tam, salam atkāpjoties, sakraujot ledu žilbinoši baltos krāvumos. Ja pie Mērsraga ledus krāvumus vēl varētu nosaukt par nelieliem, tad Kaltenes piekrastē tie jau slejas trīsstāvu mājas augstumā.
Šajā ainavā pat Kaltenes pludmales akmeņi izskatās neierasti – tie nevis rēgojās no ledus, bet gan raujas no tā laukā, atgādinot nelielus vulkānus, un jūra, lai arī sasalusi, ap tiem viļņojas. Tālāk, prom no akmeņiem, jūra kļūst līdzena, vien vietām to uzšķērdušas garas plaisas. Tālumā var dzirdēt kā ūdens masa ārdās, cenzdamās visiem spēkiem tikt līdz krastam. Katru spēcīgāku viļņu triecienu pret ledus krāvumiem pavada dobja ledus plaisāšana, radot bērnišķīgu satraukumu, par iespējamu ielūšanu. Ledus krāvumi izskatās nereāli, un līdzīgi kā ar Gīzas piramīdām – nav skaidrs, kā kaut ko tādu ir iespējams paveikt. Kā ir iespējams šos tūkstošreiz palielinātos ledus cukurgraudus dabūt tādā augstumā, un kā tie spēj būt tik balti?
Atstājam ledus krāvumus, vientuļo gulbi un romantisko Kaltenes pludmali, par kuru esam rakstījuši arī kāda no iepriekšējiem rakstiem, un dodamies tālāk. Neilgi pirms Ģipkas griežam pa kreisi, garām ēkai, kurā 19. gs. beigās 25 gadus atradās Ģipkas jūrskola, lai jau pēc mirkļa nonāktu skaistā priežu mežiņā. Netālu no mums ir tilts pāri Pilsupei, kura pēc apmēram 3 km tecējuma pie Ģipkas rāmi iekrīt jūrā. Mašīnu noliekam pie atzīmes “Latvijas Valsts meži” netālu no Jauču mājām, kurās mitinās divi, no skata mīlīgi suņuki. Šķiet, ka māju sargiem te ir labsiržu slava, jo pie pašas mājas mierīgi ganās divas stirnu kazas.
Gājiens līdz ūdenskritumam ir viegls, sākumā pa priežu mežiņu, pēc tam – retiem kokiem apaugušu pļavu. Nogaidījis līdz pēdējam, no grāvja izsprāgst zaķis un, cilpas mezdams, pazūd krūmos. Patiesību sakot, visai reti ir gadījies redzēt, šos it kā daudzskaitlīgos meža radījumus, tāpēc vienmēr pārsteidz šo dzīvnieku lielie izmēri. Ūdenskritums atrodas skaistā vietā, un to var sadzirdēt jau pa gabalu, kas vienmēr ir saviļņojoši. Runā, ka Jaunvilku jeb Pilsupes ūdenskritums ir vienīgais Latvijā, kuru sadala sala.
Komentāri