Kategorija: Wilderness

Valmieras autoostā starp lielajiem, modernajiem autobusiem iespraucas neliels, omulīgs un jau padzīvojis busiņš, kas dosies uz Trikātu un uz turieni aizvedīs arī mūs. Uz perona esam 13, bet vēl četri pievienosies pa ceļam. Pēc brīža atklājas, ka šoferis jau labu laiku aicina pasažierus pēc kārtas numuriem, un mēs esam nojaukuši visu kārtību. Kā par pārsteigumu

Nav saviļņojošāka brīža dabā par pavasari: pumpuri nostājušies zemajā startā un gaida siltākus saules starus, lai sprāgtu vaļā un pārvērstu ainavu līdz nepazīšanai. Pa tīrumiem lepni staigā dzērves, un gandrīz katrā dīķī redzami gulbji. Šādā rītā dodamies uz Tīrspurvu, kas var lepoties ar vienu no garākajām laipu takām Latvijā. Daļu ceļa veicam caur Lietuvu, jo nevēlamies lauzt

Pirmo reizi Randu pļavās biju pirms vairākiem gadiem, kad ar kolēģi gribējām izpētīt iespējamo pārgājiena maršrutu. Tai ziemā Latvijas dabu bija aplaimojis kailsals un daudzus ūdeņus bija iespējams piedzīvot unikālā veidā. Vidzemes jūrmala nebija izņēmums – no Salacgrīvas līdz Kuivižiem visa piekraste bija piemētāta ar lieliem ledus gabaliem, bet fonā bangoja jūra. Uz viena no

Korkuļu ūdensrijēju uzmeklējām kādā no braucieniem uz laukiem. Simtiem reižu esmu tam braucis garām, nezinādams, ka tepat krūmos paslēpies viens no Latvijas dabas retumiem. 2014. gadā Latvijas Petroglifu centrs Korkuļupes ūdensrijējus izraudzījās par gada ģeoloģisko objektu, šai vietai pievēršot sabiedrības un arī mūsu uzmanību. Lai pamielotu acis ar skaistajām Daugavas ainavām, uz Sēreni dodamies pa upes

Uz Ķurmragu braucam, kad dienas jau ir garas, saulainas, bet vēsas un vientuļo zvejniekciemu vēl nav pārpludinājuši cilvēku bari.  Ierodoties Ķurmragā ar automašīnu jāievēro zināma kārtība – auto novietošana uz ceļa, kas iet gar jūru nav atļauta, tāpēc mēs no tās atbrīvojamies kilometru iepriekš iedzenot to kāda no meža stigām. Šaurā zemes strēle starp jūru

Lilaste – Carnikava, savas dabas daudzveidības un vieglās piekļuves dēļ, ir manis biežāk ietais maršruts. Mazliet pamainot taciņas un pieturas punktus, esmu to gajis visos gadalaikos, dažādos noskaņojumos un ikreiz redzētais un piedzīvotais mani ir parsteidzis. Lilastē, izkāpušus no vilciena, mūs jautri sveicina divi suņi, pamīšus ar lēcieniem pabāžot savas pinkainās galvas virs augstās kokapstrādes

Atvadījušies no kādreiz varenā Latvijas kuģubūves lepnuma –  Kaltenes ar tās akmeņaino pludmali un romantiskajām zvejnieku sētām, dodamies mežā meklēt kalvas. Ceļš pakāpeniski kļūst mežaināks, līdz esam iegājuši kuplu egļu ieskautā stāvlaukumā, kur sākas maršrutēta taciņa. Nesenais putenis ir nosedzis kalvas, padarot tās gandrīz neredzamas, tāpēc nākas likt lietā nedaudz fantāzijas, lai iztēlotos dabas brīnuma

Ņemot vērā, ka Rīga patiesībā ir zaļa pilsēta un tās teritorijā ir sastopama pat visai savvaļa daba, lecam 13.autobusā un braucam uz Mežārēm. No turienes pa maziem mežu un polderu ieskautiem celiņiem, garām Bišulejai dodamies Vārnukroga virzienā. Pie Kaupes mājām ejam taisni mežā, kur Baltās kāpas pakājē atrodas Padomju laiku mantojums –  dārziņu kooperatīvs, kurš

Šajā nedēļas nogalē mūsu rīcībā ir nonākusi automašīna, jauka, ietilpīga hondiņa. Pārsvarā principiāli izmantojam tikai sabiedrisko transportu un ar pašu spēku darbināmus transporta līdzekļus, tomēr šoreiz ļaujamies komforta kārdinājumam un dodamies Kaltenes virzienā ar auto. Jau pats ceļš caur Kurzemes puses piekrastes ciematiem ir piedzīvojums. Jūra, priedes, zvejnieku sētas, kūpinātas zivis un cilvēki, kuri nekur

„Ei, tu neredzi, ka te ir evakuācija?” nobļauj apsardzes firmas tērpā ģērbies neliela auguma vīrietis. „Visiem jāpamet telpas!” viņš paziņo un aiziet tālāk. Dzelzceļa kase s vēl darbojas un apkalpo pāris palikušos klientus. Var redzēt, ka pie ārdurvīm jau ir sapulcējies cilvēku bars, kas stacijā vairs netiek ielaists. Lielāko daļu no 20 pārgājiena dalībniekiem esmu

Autobusam jau tuvojoties Kuldīgai, pēdējā brīdī izdomājam daļu ceļa veikt kājām, jo gribam novērtēt izslavētos Kurzemes ūdenskritumus. Veģu pieturā izkāpjam no autobusa. Kopā ar mums izkāpj arī kāds vietējais jaunieti, kura sejā lasāma mums pazīstamā neizpratne – kas cilvēkiem ar ceļotāju mugursomām meklējams šajā dieva aizmirstajā vietā? Šajā gada laikā dienas ir pavisam īsas tāpēc,

Ir pirmās saulainās pavasara dienas, un mēs dodamies no Lapmežciema virzienā uz Antiņciemu. Abās ceļa pusēs stiepjas niedraini ezeri, pilni ar putniem un rosību. Ceļš ir piemērots pārgājienam, jo mašīnas to izmanto reti. Krustojumā pa kreisi ceļš aiziet uz Ķemeriem, savukārt, dodoties pa labi, uz Kaņiera dienvidrietumu krastu, atrodams putnu vērošanas tornis. Mūsdienās uz šo

Tikko atguvušies no iespaidiem, ko radījis varenais Septiņavotu ūdenskritums, dodamies tālāk – Raunas upes virzienā. Lai izkļūtu no Kazu gravas, mērojam labu gabalu pa purvaino pļavu, šķērsojam Triečupīti pa mākslīgi izveidotu sašaurinājumu un atkal līšus rāpjamies augšā stāvā gravā. Pa mežu cenšamies izmanevrēt tā, lai neattaptos kādā pagalmā, jo pieredze rāda, ka lauku sētās suņi

Vilciens uz Jāņmuižu ir pilns, un vagonā ir apmēram +35 grādi. Labi, ka lielākā daļa pasažieru izkāpj Siguldā un temperatūra pakāpeniski samazinās. Brauciens līdz Jāņmuižai ilgst stundu un 50 minūtes.  Esam vienīgie, kas izkāpj šajā vientuļajā pieturā, kur ar karodziņu rokās mūs vienaldzīgi sagaida dzelzceļa dispečere. Vilciens aizšūpojas Valmieras virzienā, dispečere klusi pazūd savā namiņā,

Kandavas stacijā izkāpjam jau piekusuši, jo autobuss vilkās kā gliemezis, bet Tukumā stāvēja, tik ilgi kamēr pasažieri bija izpīpējuši visas savas cigaretes. Pirmais, kas Kandavā piesaistīja uzmanību, bija grafiti uz kādas saimniecības ēkas un plakāts, kurš vēstīja: Abavas senleja – Kurzemes Šveice. Tad nu mēs, šķērsojuši Abavu pa Latvijas vecāko akmens tiltu, metāmies iekšā Kurzemes