Kategorija: Wilderness

No Rendas ciema dodamies Usmas ezera virzienā, kur pa ceļam ir ieplānots apskatīt noslēpumaino Acleju. Ceļš ved gar Lielrendas muižās augļu dārzu. Ir agrs un neparasti saulains pavasara rīts, kas putnus ir padarījis trakus aiz laimes. Te simtiem dažādas putnu skaņas rada tādu troksni, ka mēs knapi dzirdam viens otru. Pēc brīža šķērsojam plašu lauku

Deviņdesmito gadu beigās, braucot cauri Ogrei, metās šermuļi. Ogre ar savām drūmajām ielām un noplukušajām, blīvi sabūvētajām daudzstāvenēm drīzāk atgādināja attālu Rīgas guļamrajonu, nevis kūrortpilsētu, kas vēl pagājušā gadsimta 30. gados sīvi cīnījās ar Jūrmalu. Kopš deviņdesmitajiem daudz kas ir mainījies–pilsēta lēnām, bet mērķtiecīgi atgriež savu dabas kūrorta slavu, un viens no spilgtākajiem Ogres renesanses

Dienā, kad visā pasaulē atzīmē Zemes stundu, bet mūsu senči kādreiz esot svinējuši vienu no Māras dienām jeb Kāpostnīcu, mēs, paprāvā bariņā, dodamies pārgājienā pa dabas bagātību ziņā neizsmeļamo Siguldas apkārtni. Mūsu 67. dabas brīnumam esam izvēlējušies Lorupi, kura kādreiz bija slavena ar savu gleznaino ieleju. Taču Padomju laikos celtais tilts pār ieleju ienesa ainavā

Ir saulaina un auksta marta diena, mēs līdzīgi kā daudzi roņu mazuļu instagram mednieki dodamies Kurzemes virzienā, tomēr mūs neinteresē ronēni, mūs interesē Kurzemes ūdenskritumi. Bet, pirms doties uz ūdenskritumu, mēs pa ceļam nolemjam piestāt pie jūras. Lai kāds būtu gadalaiks, diennakts stunda vai laikapstākļi, jūra vienmēr mums ir sagatavojusi kaut ko īpašu, un šī

Uz Svētmeitu kambariem mūs aizveda daudzie stāsti par to, ar kādu spītu visos laikos cilvēki ir centušies šajās alās apmierināt savu ziņkārību, riskējot pat ar savu un līdzcilvēku dzīvību. Jau kopš seniem laikiem alas periodiski ir aizbrukušas un atkal atraktas no jauna. Kā izrādās, katra šāda alas atrakšana ir nozīmējusi tās atkārtotu aizbrukšanu, un arī

Gauja posmā starp Siguldu un Līgatni, pateicoties apkārtnes ģeogrāfiskajām īpatnībām, sapulcina sevī īpaši spilgtas upītes un strautus, kas īsi pirms pievienošanās lielajai upei, tek pa dziļām un noslēpumainām gravām. Daudzas no tām ir iekļautas Nurmižu gravu rezervātā, kurā atrašanās ir atļauta vien ar Dabas aizsardzības pārvaldes atļaujām, tomēr vēl vairāk ir tādu, kas ir brīvi

Bijām tā pārņemti ar redzēto Krauļukalna leduskritumu Braslas upes krastos, ka nolēmām, pirms braukt mājās, piestāt Krimuldā pie Piķenes kraujas. Gauja bija aizsalusi, kas, piekritīsiet, pēdējos gados nav pārāk bieža parādība. Saule pēc ilgiem laikiem sildīja,cikspēja, un bija izdzinusi cilvēkus ārā. Otrā Gaujas krastā skanēja smiekli, vecāki pastaigājās kopā ar bērniem, un suņi vārtījās sniegā.

Pagājušajā rudenī nogājām Braslu no uzpludinājuma līdz ietekai Gaujā. Ārkārtīgi ainavisks maršruts – augsti krasti, neskaitāmas bebru takas un iespēja pārgājienu noslēgt Inciema restorānā “Pansija”, kur ģimeniskā atmosfērā var baudīt karbonādes, kas lielākas par šķīvi. Taču šoreiz mūs uz Braslu atveda ziema, kas māk apsegt piekusušos, nomierināt nemierīgos un apturēt neapturamos. Mēs braucām skatīties iemidzinātos ūdenskritumus.

       Pa ceļam uz Līgatni sāk pamatīgi snigt, turklāt stiprā vēja dēļ tas krīt gandrīz paralēli zemei, atstājot aiz kokiem nenosnigušus laukumus, kā garas ēnas. Stiprā snigšana ir aizslaucījusi cilvēkus, un Līgatnes ielas ir gandrīz tukšas. Bērnībā Līgatnē mani interesēja tikai dabas takas ar neredzamajiem lūšiem, smakojošajām meža cūkām un sumbriem, uz kuriem

Ar vecākiem bērnībā vismaz reizi gadā braucām uz Siguldu. Atceros, ka līdz trošu tramvajiņam viss vēl bija daudzmaz ciešami, bet, kad bija jāvelkas tas gabals no Turaidas atpakaļ uz Siguldas dzelzceļa staciju, garām kaut kādām garlaicīgām alām, pāri tiltam un tad augšup kalnā, kuram nav gala… nu tas bija pāri maniem bērna spēkiem, un tēvs

Pa ģeometriski precīziem celiņiem, kuri novilkti pa vidu spilgti zaļiem laukiem, nonākam pie Ūziņu dzirnavām. Šīs ir Latvijā vienīgās zināmās holandiešu tipa vējdzirnavas, kam uz sešstūraina, no laukakmeņiem mūrēta korpusa pirmā stāva ir no ķieģeļiem veidota, nošķeltam konusam līdzīga augšējā daļa ar četriem spārniem (R. Puriņš „Senās vējdzirnavas”, 62. lpp.). Dzirnavas iekļuva arī 2015. gadā iznākušās

Šis būs stāsts par ārkārtīgi ikdienišķu notikumu ar viegli prognozējamu sižetu un kāda pagātnes rēga negaidītu uzrašanos. Bija skaista vasaras diena, kad mēs, pilni ar Alūksnē uzlādēto prieku, braucām Rīgas virzienā un spontāni nolēmām apskatīt Vilku ezeru, kas atrodas apmēram 4 km no šosejas.No Vilku ezera negaidījām neko dižu, jo kartē tas drīzāk izskatījās pēc

Interesējoties par piekrastes paraboliskajām kāpām, kuras vēju iedarbībā, veidojušās pateicoties 17.un 18.gs veiktajiem plašajiem piekrastes mežu izcirtumiem un ugunsgrēkiem, uzdūros unikālajai Plieņciema kāpai. Šo kāpu varētu uzskatīt par pēdējo Latvijas piekrastē, kuru vēji vēl spēj kustināt, tiesa gan visai ierobežoti. Šis pēdējais, piekrastes vēju kontrolētais bastions, daudzus gadsimtus kalpojis par zvejas tīklu žāvēšanas vietu, sauktu

Kalnabeitu daudzpakāpju ūdenskritums ir viens no noslēpumainākajiem mūsu dabas brīnumu saraksta dalībniekiem, jo internetātā arī neizdevās sameklēt tā precīzu atrašanās vietu.Arī pieejamā informācija bija visai skopa. Kā arī nav īsti saprotams, vai būtu godīgi to saukt par dabiski veidojušos ūdenskritumu, jo tā izteka no avota ir regulēta ar vairākiem betona klučiem. Te gan jāmin, ka

Apmēram piecus kilometrus garais piejūras posms starp Garciemu un Vecāķiem nav vienkārši mežs ar apaugušām kāpām. Meklējot informāciju par šo apkārtni, pārņem sajūta, ka tā neatrodas vis Latvijā, bet gan kādā tālā pasaku zemē ar teiksmainiem vietvārdiem, skaistām leģendām un ar katastrofu, kuru, ja var ticēt vēstures avotiem, sekmējusi pati Krievijas cariene. Katrīnas II garās