Kas ir 100 dabas brīnumi?
Atzīmējot 100 nedēļas līdz Latvijas simtajai dzimšanas dienai, mēs, 25 wolves komanda, esam apņēmušies ik nedēļu mazliet vairāk pastāstīt par kādu no 100 mūsu Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu visai laba ideja - padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Īpaši gribam akcentēt to, ka tie ir mūsu simts dabas brīnumi, mēs necentāmies veidot Latvijas dabas brīnumu TOP 100, jo Latvijas dabā ir bezgala daudz dabas brīnumu, un, otrkārt, katram droši vien tie ir savi. Mēs būsim ļoti priecīgi, ja mūsu piedzīvotais spēs iedvesmot jūs biežāk doties dabā, jo te var atrast enerģiju, mieru un te patiesi rodas sajūta, ka mūs gaida.
#78 Rekordists Kulšēnu sēravots
Sadzērušies Bārbeles sēravota ūdeni, dodamies uz apmēram 10 kilometrus attālo Ozolaini, kur netālu no Kulšēnu mājām apskatāms produktīvākais Latvijas avots. Iesākumā, kā jau tas ir ierasts, nedaudz nomaldāmies. Kartē celiņš ir, dabā nav, un otrādi. Ārā pavasaris, saule spīd, cik jaudas, bet ceļi un pļavas vēl izkusušo sniegu pilnas. Piestājam pie ceriņu iežogotas mājeles, un
#100 Baltijas jūra.
Šis nu ir tas gadījums, kad nonākšana pie uzstādītā galamērķa sagādā mazāku gandarījumu nekā ceļš uz to. Atklāti sakot, ar 100 dabas brīnumiem, vēlējāmies sev radīt iemeslu brīvdienās, kad gribētos ilgāk pagulet vai vispār nelīst ārā no mājas, saņemties un doties mežā. Te jāsaka lielākais paldies Elizabetei, kura man noticēja, atbalstīja, fotografēja un veica tekstu korekcijas. Pēc divu gadu
#99 Latgales jūra raugoties no Lielā Liepu kalna.
Pirms vairākiem gadiem, spontāna un haotiski saplānota velobrauciena laikā nokļuvām pie Rāznas ezera. Kaut gan tolaik es uz Latvijas dabu raudzījos ar iejūtīgu vienaldzību, jo “National Geographic” redzētie kalni, ūdenskritumi un citi dabas brīnumi lika domāt, ka mēs dzīvojam apdalītā vietā, tomēr toreiz, nonākot pie Rāznas ezera un ieraugot tā plašuma un neparastās ūdens krāsas,
#98 Ērģeļu klintis–Berlīne–Rauna
Mūsu dabas ceļojumi, vispārīgi izsakoties, ir iedalāmi divās kategorijās. Pirmajā ietilpst brauciens ar auto – kad mēs piestājam konkrētās vietās, uzņemam foto un dragājam uz nākamo punktu vai sliktākajā gadījumā uz mājām. Šādi ceļojumi gadās tad, kad esam slinki, mums ir maz laika, vai vieta, mūsuprāt, nav tā vērta, lai veltītu tai daudz laika. Pēc
#97 Latgales ezeru ceļš
Pirmais, ko Elizabete jautāja brīdī, kad nolēmām doties uz Latgali, bija: vai mēs aizbrauksim līdz Čertokam. Velnezers jeb Čertoks līdzās Pokaiņu mežam ir izcils piemērs tam, kā ar veiksmīgu stāstu ir iespējams pagriezt tūristu plūsmu savā virzienā. Tā nu mēs no Drīdža, tā vietā lai pa taisno dotos uz Ežezeru, pa dzeltenām alejām metam līkumu
#96 Dzidrās Sauleskalna acis
Latvijas kartē man izdevās atrast četrus Sauleskalnus: divus Vidzemē, vienu Kurzemē, bet ceturtais, kas arī ir mūsu mērķis, atrodas Latgalē, netālu no Kombuļiem. Ceļā pavadām vairāk nekā četras stundas un, nonākot galā, ir sajūta, ka esam braukuši tik ilgi, ka varētu atrasties citā valstī. Ir vēls, un esam pamatīgi nokavējuši, tomēr par spīti tam, naktsmītnē
#95 Raunis kā spēle
Ar Rauni, šo neticami skaisto upi, vairs neviens nav jāiepazīstina. Raunis ir Latvijas dabas pārgājienu ikona, leģenda un, domāju, ka daudziem gājiens pa Rauni ir kļuvis par ikgadēju pasākumu, kaut ko līdzīgu rudens mantrai. Mēs pēdējo trīs gadu laikā, ejam Rauni otro reizi un iesim vēl. Palūdzam šoferim, lai piestāj Krūmiņu pieturā, kas ir pāris
#94 Pokaiņu dabas tūrisma veiksmes stāsts
Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, esmu spiests atzīt, ka dienas skaistākais brīdis ir ceļš no Vilces uz Pokaiņiem. Slīdam pa šauriem Zemgales celiņiem, kuriem abās pusēs plešas bezgalīgi labības lauki un retie koki ir kļuvuši dzeltensarkani. Pēc Vidzemes un Augšzemes kalniem un lejām, pēc Kurzemes mežiem un vientuļām pludmalēm Zemgale šķiet brīnumaina. Te tu gandrīz sāpīgi
#93 Leģendām apvītā Vilce
Pie Vilces muižas nokļūstam agrā svētdienas rītā. Daba no monotoni zaļas ir kļuvusi koši trīskrāsaina. Ir apmācies, tomēr, tiklīdz mēs nokļūstam zem kokiem ar koši dzeltenajām lapām, gaisma kļūst spilgtāka. Mēs no termosa sev krūzēs salejam vasarā savākto zāļu tēju un iekārtojamies uz soliņa ar skatu uz burvīgo ieleju. Šodien muižā mājo skola, tūrisma informācijas
#92 Ragakāpas krāsainās baudas.
Visspilgtāk mani mežā uzrunā smaržas. Rudens pašā sākumā tās ir tik baudāmas. Tu izkāp no māšīnas, kurā tu pirms neilga laika iekāpi smakojošajā Rīgas centrā. Neesi paspējis izstaipīties un tev nāsīs iecērtas šis tikko trūdēt sākušo lapu aromāts, vēsais rudens gaiss un spilgtās debesis. Neskatoties uz to, ka tikko ir aizgājusi vasara un priekšā gaida
#91 Ar elektro velosipēdu uz Latvijas jumta
Ar sajūsmu pieņēmu “Ērgļu stacijas” aicinājumu novadīt elektro velosipēdu tūri pirmajā Vislatvijas tūrisma salidojumā. Plānā bija izbraukāt par Latvijas jumtu dēvēto Piebalgas apkārtni. Varētu šķist, ka brauciens ar elektro velosipēdu ir sava veida krāpšanās, turklāt pazūd ciešanu un gandarījuma komponentes, pārvarot kārtējo stāvo kāpumu, kas Piebalgas pusē nav nekāds retums. Tomēr, ņemot vērā pieteikušos dalībnieku
#90 Gulbji sabumbotajos Zvārdes mežos
Padomju laikos Zvārdes mežu teritorija deviņu reiz deviņu kilometru platībā tika izvēlēti par vietu aviācijas uzlidojumu mācībām. Gandrīz 40 gadu šī vieta bija praktiski nogriezta no ārpasaules. Zemnieku saimniecības un kolhozi tika pārcelti, bet baznīcas un kapi sabumboti. Speciālisti apgalvo, ka, lai attīrītu Zvārdes mežus no metāla šķembām un nesprāgušiem lādiņiem, būs nepieciešami vēl 50
#89 Ogres kailie akmeņi
Pa ceļam no Ērgļiem uz Rīgu, nolemjam pa ātro ieskriet apskatīt Akmeņupītes (sauktu arī par Vēģerupītes) ūdenskritumu. Pirms pagrieziena uz dabas objektu novietota lepna norāde par muzikālo sveču muižu “Bumbiermuiža” un Akmeņupītes ūdenskritumu. Kompliments Ērgļiem, kas rūpējas par to, lai tūrisma objekti būtu atrodami. Skaidrāku priekšstatu par to, ko sagaidīt pēc pagrieziena, gan gūst tikai
#88 Limbažu ābeles
Vasara ir atkāpusies, atstājot aiz sevis ābolu nokaisītas ceļmalas un skaistas skumjas par brīžiem neizturami karstajām dienām. Ceļā no Rīgas uz Limbažiem visvairāk ābeļu ir posmā no Vidrižiem, to zari ir pilni ar sārtiem un dzelteniem āboliem. Runā, ka Ulmanis esot licis gar jaubūvējamiem ceļiem stādīt ābeles, lai izsalcis ceļinieks tiek līdz mājām. Arī Staļinam,
#87 Ar velo un sirdi Latgalē (Varakļāni – Zilupe)
Šis mums ir jau sestais Latgales velo brauciens. Kopskaitā pa Latgali esmu nobraucis vairāk kā 1000 kilometru. Pēc katra no iepriekšējiem braucieniem mājās esmu atgriezies ar tukšu galvu, bet pilnu sirdi, kas vēl vismaz nedēļu ļauj ar smaidu uz lūpām doties uz darbu un nepārdzīvot par pasaulē valdošo netaisnību. Iepriekšējos četros velo braucienos bijām paviesojušies