Pirms vairākiem gadiem, spontāna un haotiski saplānota velobrauciena laikā nokļuvām pie Rāznas ezera. Kaut gan tolaik es uz Latvijas dabu raudzījos ar iejūtīgu vienaldzību, jo “National Geographic” redzētie kalni, ūdenskritumi un citi dabas brīnumi lika domāt, ka mēs dzīvojam apdalītā vietā, tomēr toreiz, nonākot pie Rāznas ezera un ieraugot tā plašuma un neparastās ūdens krāsas, man tiešām aizrāvās elpa – gribējās vienkārši skatīties un klusēt.
Ezera krasti nebija aizauguši ar niedrēm, kā tas parasti ir Latvijas ezeros un gultni sedza nevis dūņas vai smiltis, bet gan nelieli nogludināti akmentiņi. Ieraugot tā izmērus, mums vairs nenāca smiekli par to, ka tas tiek dēvēts par Latgales jūru. Salīdzinājumā ar savu lielo kaimiņu – Lubānu, ar kuru to savieno Rēzeknes upe, ezers atrodas augstāk un ir krietni dziļāks. Kaut kur lasīju, ka pateicoties salīdzinoši lielajam vidējam dziļumam tajā sakopoti apmēram 20% no visiem Latvijas ezeru ūdeņiem.
Atceros, toreiz bija vēss, lietains aprīlis un tuvojās vakars, tāpēc nolēmām meklēt naktsmājas. Tas izdevās ātri, jo tai pašā ceļu krustojumā, pa kuru mēs bijām ieradušies no Ežezera, atradās lepns viesu nams ar atbilstošu nosaukumu – “Rāznas pērle”. Pirms kāda laika redzēju šo viesu namu izliktu pārdošanā, bet tajās dienās tas bija dzīvības pilns. Bija pats sezonas sākums, un mēs bijā vienīgie viesi. Saimnieks mūs uzņēma ļoti laipni, virtuve bija silta un tajā rosījās saimnieka bērni.
Brauciena laikā svīšana mijās ar izsalšanu līdz kaulam, kas droši vien bija rakstīts mūsu drebelīgajās sejās, jo saimnieks piedāvāja iekurt pirti. Uz tipisko rīdzinieku jautājumu, cik tas maksās, saimnieks māja ar roku, sakot, ka gan jau sarunāsim. Par smieklīgu samaksu mēs varējām pērties svaigi celtā pirtī un dzesēties Rāznas ezerā. Pa to laiku kamēr mēs pērāmies, saimnieks no kaimiņa bija mums sarunājis nedaudz šmakovkas un sagatavojis uzkodas.
Pēc daudziem gadiem radās iespēja paskatīties uz Rāznas ezeru no augstākā Latgales punkta Lielā Liepu kalna (289,3 m v.j.l.). Visapkārt bija redzami neskaitāmi ezeri, plaši meži un spici pauguri, kuri spilgti iezīmējās apkārtnē. Nepārspīlējot, tā ir skaistākā dabas ainava, kādu man Latvijā ir gadījies skatīt. 34 m augstais skatu tornis apvienojumā ar izteiksmīgo Lielā Liepu kalna relatīvo augstumu un vistalantīgāko mākslinieku – rudeni, kurš apkārtnes kokus iekrāsojis tūkstoš dažādos toņos, radīja fantastisku efektu.
Komentāri