Mūsu dabas ceļojumi, vispārīgi izsakoties, ir iedalāmi divās kategorijās. Pirmajā ietilpst brauciens ar auto – kad mēs piestājam konkrētās vietās, uzņemam foto un dragājam uz nākamo punktu vai sliktākajā gadījumā uz mājām. Šādi ceļojumi gadās tad, kad esam slinki, mums ir maz laika, vai vieta, mūsuprāt, nav tā vērta, lai veltītu tai daudz laika. Pēc šādiem braucieniem atgriežamies piekusuši no kratīšanās mašīnā un ērcīgi. Es ceru, ka kļūdos, tomēr man ir nelabas aizdomas, ka šādi izskatās lielākās sabiedrības daļas ceļojumi Latvijas dabā.
Otrā ceļojumu kategorija ir īstie ceļojumi dabā. Kad vairākas dienas ar Elizabeti spriežam par virzienu un galamērķi, rūpīgi plānojam maršrutu un labu laiku pirms ceļojuma mūs pavada patīkams satraukums. Līdzīgs tam, kāds radās bērnībā vasaras sākumā, pirms došanās uz laukiem. Vakarā sakrāmējam somas, no rīta pievārām pilnu termosu ar piparmētru tēju, paņemam nazi, deglīti, gāzes balonu un kramiņu. Parasti steidzamies un gandrīz nokavējam vilcienu vai autobusu.
Pa ceļam vērojam mostamies dabu un ēdam līdzpaņemtas maizītes. Īstie piedzīvojumi notiek starp šiem, it kā nozīmīgajiem dabas objektiem. Kad visu dienu esi vandījies pa mežiem vai gājis gar bez ļaužu jūru un pēkšņi nokļūsti pie šiem objektiem – alām, bākām, purva laipām – un satiec pirmās kategorijas ceļotājus, es parasti jūtos svešs. Kaut gan tāds mēdzu būt arī pats: mašīna – daži foto instagramam – mašīna. Atceroties trīs dienu pārgājienu gar dižjūru un pa Slīteres mežiem: viss skaistais notika starp Šlīteres bāku un Kolkas ragu: kailpeldes saulriets jūrā, spriedzes pilna tikšanās ar mežacūku ģimeni, nesteidzīgas pelašķu un brūkleņu mētru tējas dzeršanas un nakšņošana zem zvaigžņotām debesīm.
Arī šodienas pārgājiens ir paredzēts savienojot divus ārkārtīgi skaistus Latvijas dabas brīnumus: Ērģeļu un Līču–Laņģu klintis. Pārgājiena garums ir nepilni 28 kilometri, kas ir pievarami, Cēsīs ceļu sākot plkst. 11:00, lai jau ap septiņiem vakarā no Lodes brauktu līdz Cēsīm un uz Rīgu dotos ar pēdējo transportu plkst. 20:00. Vienā rāvienā nokļūstam pie plašākajām vienlaidu smilšakmens klintīm Latvijā, kuras, ja var ticēt nostāstiem, savu nosaukumu ieguvušas, pateicoties ērģeļu skaņām līdzīgajai atbalsij. Uzreiz pēc Ērģeļu jeb Ērgļu klintīm, kā tās bieži mēdz saukt, sākam īsto dabas piedzīvojumu. Mazliet gājuši pa kartēs neuzrādītu ceļu, mēs griežam mežā un pēc brīža nonākam pie Gaujas vecupes, kuras krastu rotā Ērģeļu klinšu nepopulārā mežonīgā māsa – Rāmatu klintis.
Esam tikai mēs un bariņš meža pīļu. Daba te ir neskarta, un sakritušie koki netiks novākti, no šaurās taciņas, līdz satrunēs. Tālāk caur mežu un pāri rapšu laukam līdz Rāmniekiem, no kurienes pa ārkārtīgi piemēslotu ceļu dodamies uz Jāņmuižu, kuras apkārtnē meklējama noslēpumainā Berlīne. Berlīnes vārdā nosauktais smilšakmens atsegums atrodas netālu no attīrīšanas iekārtām, un tas no vienas vietas ir noklāts ar uzrakstiem, zīmēm un skrāpējumiem. Man neizdevās atrast informāciju par to, kā šī vieta ieguvusi savu nosaukumu.
Tālāk gar Gauju līdz pat burvīgajam Kazu iezim ved taciņa. Šonakt pulkstenis tika pagriezts par stundu uz priekšu un tumsa iestāsies jau 16:30, tāpēc pie vientuļajiem Kazu ieža atsegumiem ātri ieturamies un laižam tālāk. Tepat arī Leukādijas ciems, kur 1900. gadā savu māju uzcēla dzejnieks Eduards Treimanis-Zvārgulis, te viņš arī apglabāts. Ciems nodēvēts, atsaucoties uz Jonijas jūrā esošo Leukādas salu. Aiz Leukādijām esam spiesti apmēram kilometru mērot pa šoseju, jo jāšķērso Rauna un gribas paskatīties uz slaveno Raunas dzelzceļa tiltu. Tālāk līdz Lodes ķieģeļu ražotnei dodamies pa dzelzceļu. Tālumā ierejas suņi. Strauji satumst un sāk snigt. Šis ir pirmais sniegs.
Komentāri