Pirmais, ko Elizabete jautāja brīdī, kad nolēmām doties uz Latgali, bija: vai mēs aizbrauksim līdz Čertokam. Velnezers jeb Čertoks līdzās Pokaiņu mežam ir izcils piemērs tam, kā ar veiksmīgu stāstu ir iespējams pagriezt tūristu plūsmu savā virzienā. Tā nu mēs no Drīdža, tā vietā lai pa taisno dotos uz Ežezeru, pa dzeltenām alejām metam līkumu un dodamies Aglonas virzienā. Grāveros cauri mājām pavīd Jazinka ezers, un tepat arī pagrieziens uz noslēpumaināko Latvijas ezeru.
Kas tik nav sadomāts par šo nelielo meža ezeriņu. Visbiežāk stāstos figurē, ka tas it kā esot meteorītu krāteris ar paaugstinātu elektromagnētisko starojumu vai noburta, ļauna vieta – kā atsvars Aglonai tā nodrošinot apkārtnes garīgo līdzsvaru. Par spīti nostāstiem un rudenim šodien pie ezera dzirdama putnu čivināšana. Apkārt ezeram, kura virsmu klāj sabirušās lapas, ved taciņa. Otrā ezera krastā taka ved pāri lapsu alām. Vienā no alām rosās meža bites, bet līdzās ieejai – izmētāti bišu šūnu gabali. Gājiens apkārt ezeram uzlādē, un kāpjam mašīnā līksmā noskaņojumā.
Pa ceļam uz Aglonu īpaši patīkams ir ceļa posms starp Bēšonu un Karpa ezeru, kur ceļš iet pa šauru, ezerus nodalošu zemes strēli. Vietējā kafejnīcā mūs sagaida ar bērnības garšām: gan karbonāde, gan rasols, gan peldošās salas šeit garšo tieši tāpat kā pirms 30 gadiem, un diena, lai arī tikai tikko sākusies, var teikt, ir izdevusies. Pretēji laika prognozēm debesis ir absolūti skaidras, un baltā bazilika atspīd tik spoži, ka nākas novērst skatienu. Pāri ceļam saskatāms ainaviskais Ciriša ezers, kura divi lielākie dārgumi – Upursala un Jokstu sala – jau kopš 1931. gada atrodas valsts aizsardzībā.
No Aglonas uz Andrupeni ved, manuprāt, viens no skaistākajiem ceļa posmiem, kādu esmu braucis. Rudens ir norāvis kokiem lapas, dodot iespēju ielūkoties lielceļu aizkulisēs. Šajā ceļā salīdzinoši īsā posmā ir apskatāmi četri burvīgi ezeri. Pirmais nāk Biržkalna ezers, tam seko Latvijas sestais dziļākais ezers ar savdabīgo nosaukumu: Geraņimovas Ilzas ezers, kas, manuprāt, ir visainaviskākais. Tad seko Dubuļu, un kā noslēdzošais šajā kaskādē ir Okras ezers. Te ceļš nav tikai līdzeklis, kā nokļūt no punkta A līdz B, te ceļš kļūst par estētisku piedzīvojuma sastāvdaļu. Te tu nevis domā – kaut ātrāk tas beigtos, bet gan samazini ātrumu, lai pēc iespējas ilgāk varētu palikt redzētā iespaidā.
Izskrējuši cauri Andrupenei dodamies uz Ežezeru. Šorīt viesu namā bijām uzgājuši Padomju laikos izdotu ūdenstūrisma brošūru, kurā pārliecinoši apgalvots, ka Ežezers ir skaistākais Latvijas ezers. Īsi pirms Piļoriem, kur ir atrodama viena no retajām tīru ozolu audzēm Latvijā, es esmu gatavs apgalvot to pašu. Te ceļš paceļas kalnā un pieiet pavisam tuvu ezeram, kas ļauj no augšas paskatīties uz ezera daudzajām salām, kuras nosauktas rotaļīgos vārdos, piemēram: Vilkaste, Repišče, Vuškinica un Zaičiks. Stāsta tapšanas dienā interneta sludinājumu servisā bija atrodams paziņojums, ka tiek pārdots uz vienas no ezera pussalām Padomju laikos izbūvētais atpūtas komplekss, kurš dienā bija spējīgs apkalpot līdz pat 700 personām.
Komentāri