Pie Vilces muižas nokļūstam agrā svētdienas rītā. Daba no monotoni zaļas ir kļuvusi koši trīskrāsaina. Ir apmācies, tomēr, tiklīdz mēs nokļūstam zem kokiem ar koši dzeltenajām lapām, gaisma kļūst spilgtāka. Mēs no termosa sev krūzēs salejam vasarā savākto zāļu tēju un iekārtojamies uz soliņa ar skatu uz burvīgo ieleju. Šodien muižā mājo skola, tūrisma informācijas centrs un vēsturiska ekspozīcija.
Tomēr ir bijis laiks, kad Vilces muižā viesojās pasaulslavenas personības un norisinājās asinis stindzinoši notikumi. Biežs muižas viesis bija bēdīgi slavenais sicīliešu izcelsmes avantūrists, mistiķis, dziednieks un pareģis Aleksandrs Kaljostro. Šī, astoņpadsmitajā gadsimtā dzīvojošā, daudzpusīgā personība līdzīgi kā muižas īpašnieks Kristofs Dītrihs fon Mēdems bija brīvmūrnieks un Jelgavā nodibināja tā sauktās brīvmūrnieku ēģiptiešu rituāla adopcijas ložas vīriešiem un sievietēm, kļūdams par Jelgavas adopcijas ložu lielmeistaru.
Lielās Franču revolūcijas gadā, apsūdzēts par sakariem ar revolucionāriem, Kaljostro tika apcietināts un viņam tika piespriest nāves sods, kas gan vēlāk tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu. Kaljostro netiešā veidā padarīja slavenu arī Jelgavu un fon Mēdema brāļameitu Elīzu von der Reki, kuras izdotā grāmata “Ziņojums par bēdīgi slavenā Kaljostro uzturēšanos Jelgavā 1779. gadā un viņa maģiskajām operācijām” kļuva slavena visā Eiropā. Pratināšanas laikā Kaljostro atklāja fantastiskas detaļas par notikumiem Jelgavā un tās apkārtnē, turklāt Kaljostro apgalvoja, ka Vilces muižā ir apslēptas milzīgas bagātības.
Šodien muižas apkārtne ir skaisti iekopta, muižas parkā ir izveidoti diskgolfa laukumi un uz katra soļa ir informācijas stends, kurš stāsta par mežos sastopamajiem dzīvniekiem un ar apkārtni saistītajām teikām un nostāstiem. Esam šeit ieradušies mazūdens periodā, tāpēc Velna grava ir sausa un Rukūzes upīte, kura pavasarī kļūst par krāčainu dēkaini, šodien ir rāma un sekla. Ejot gar Rukūzes upi, grūti noticēt, ka šķietami līdzenajā Zemgalē ir iespējamas tik dziļas gravas.
Šķērsojuši Zaķu pļavu pa rudens lapu piekaisīto ceļu dodamies atpakaļ uz Vilces muižu. Velna gravā nekāda velna nebija, Devona perioda smilšakmens atsegumi bija aizauguši un nesaskatāmi, Zaķu pļavā bija tikai viens zaķis, un tas pats no koka, bet pilskalnā no pils vairs nav ne miņas, atlicis vairs tikai paugurs. Neskatoties uz to, Vilces dabas parks ir daudzveidīgu ainavu pārbagāts un skaists. Pie pilskalna mēs jau bijām dabas varā, gribējās smieties un skriet. Iekāpuši mašīnā, vēl mirkli elpojām ienesto rudens gaisu.
Komentāri