Ar sajūsmu pieņēmu “Ērgļu stacijas” aicinājumu novadīt elektro velosipēdu tūri pirmajā Vislatvijas tūrisma salidojumā. Plānā bija izbraukāt par Latvijas jumtu dēvēto Piebalgas apkārtni. Varētu šķist, ka brauciens ar elektro velosipēdu ir sava veida krāpšanās, turklāt pazūd ciešanu un gandarījuma komponentes, pārvarot kārtējo stāvo kāpumu, kas Piebalgas pusē nav nekāds retums. Tomēr, ņemot vērā pieteikušos dalībnieku lielo skaitu, atšķirīgo fizisko sagatavotību, ambīcijas un, kas ir svarīgākais, Piebalgas reljefa īpatnības, kur ceļi iet te augšā, te lejā, elektro velosipēdi braucienu padarīja raitu un vienmērīgu. Neviens neatpalika, nepārgura un neiekrita nomācošās pārdomās, par ko viņam tāds sods, un kam es tagad cenšos kaut ko pierādīt.
Braucienu sākām pie lepnās, neogotikas stilā celtās Cirstu pils, kuru izveidojis tirgotāju dzimtas pārstāvis, baņķieris M. fon Štrandmans. Cirstu muižu mēdz dēvēt par vārtiem uz Piebalgu, un jau ar pirmajām minūtēm mēs varam pārliecināties par izteiksmīgajām reljefa aprisēm. Spējam tikai iztēloties, kā šeit izskatījās laikos, kad mežu vietā priekšroka tika dota nolīstiem tīrumiem un zaļām ganībām, un apkārtne bija vēl iedvesmojošāka.
Tepat paliek brāļu Kaudzīšu dzimtās mājas, bet vēlāk Vecpiebalgas pusē sastapsim Kārlim Skalbem veltīto memoriālo dzimtas sētu. Ne velti Piebalgas novadu mēdz dēvēt par nacionālās kultūras šūpuli, kas izauklējis daudzus izcilus rakstniekus un māksliniekus. Varu tikai piesardzīgi minēt, ka to ir sekmējis novada bonusi – tiem laikiem salīdzinoši augstais izglītības līmenis, saimnieciskā labklājība un dabas skaistums.
Zinātnieki vēl aizvien lauž šķēpus, kur tad īsti sākas Gauja. Pirmo mēs šķērsojam Ārnīti jeb Ežupīti, kura, kaut gan šodien izskatās pēc aizauguša grāvīša, tomēr pēc daļas zinātnieku domām, sākdamās Elkas kalna pakājē, aizsāk arī Latvijas garākās upes tecējumu uz jūru. Starp citu, Latvijā uz rietumiem no Elkas kalna vairs nav neviena augstāka kalna. Pēc aptuveni pieciem kilometriem mēs šķērsojam Gaujiņu, kura iztecējusi no Alauksta ir otra Gaujas aizsākšanas kandidāte.
Tālākais ceļš līdz Brežģu kalnam līdzinās amerikāņu kalniņiem, tomēr, pateicoties elektromotoriem, kolonna neatpaliek, un braucēju sejas rotā smaidi. Pāri Brežģu kalnam iet senais ceļš, kurš, apvīdams Alaukstu caur ziemeļiem, nonāk Vecpiebalgā. Šajā posmā iespējams ceļot laikā, jo sastaptās senās dzīvojamās un saimniecības ēkas rada sajūtu, ka esi nonācis etnogrāfiskajā safari.
Ar grūtībām atrodam Velna tupeli, kuru apskatīt aicina uz ceļa novietota norāde. Interesanti, ka par šī tupeles formas akmens eksistenci nenojauš satiktais, turpat netālu esošās ēkas saimnieks. Vecpiebalgā ēdam saldējumu un fotografējamies ar leģendārajām ūdensrozēm. Ceļa posmā līdz Inešiem pirmo reizi izbaudām asfalta segumu. Satiksmes te ir krietni intensīvāka, tomēr kalniem bagātajā un līkumotajā ceļā autovadītāji ir pacietīgi un pieklājīgi.
Cirstos konstatējam, ka četru stundu laikā esam nobraukuši apmēram 50 kilometrus, ieskaitot čillošanas. Visi ir laimīgi un sūkstas par to, ka varēja jau braukt vēl. Āda nedaudz smeldz, saule mūs ir lutinājusi.
Brauciena aptuvens maršruts: https://ej.uz/piabalga
Komentāri