Padomju laikos Zvārdes mežu teritorija deviņu reiz deviņu kilometru platībā tika izvēlēti par vietu aviācijas uzlidojumu mācībām. Gandrīz 40 gadu šī vieta bija praktiski nogriezta no ārpasaules. Zemnieku saimniecības un kolhozi tika pārcelti, bet baznīcas un kapi sabumboti. Speciālisti apgalvo, ka, lai attīrītu Zvārdes mežus no metāla šķembām un nesprāgušiem lādiņiem, būs nepieciešami vēl 50 gadi, turklāt situāciju padara sarežģītu mežos atstātā Otrā pasaules kara munīcija, jo Zvārdes meži ietilpa Kurzemes katla robežjoslā.
Saimnieciskā izolācija un nekontrolēta bebru rosība šo nostūri ir padarījusi par neparastu dabas brīnumu, kuru jau sen gribējās apmeklēt. Augusta vidū šāda iespēja beidzot radās. Tikām uzaicināti uz kādu nelielu mūzikas festivālu Zebrenē, kurā uzstājās reperis Ansis, Aija Andrejeva un citi. Dziesma “Zemes stunda” bija mūsu aizgājušās vasaras hits, tāpēc nešauboties pieņēmām aicinājumu. Lieki teikt, ka nekad nebiju bijis Zebrenē, vēl trakāk, lai saprastu, kur tāda atrodas, nācās vērt vaļā karti, kurā ar prieku konstatējām, ka tas ir pavisam netālu no Zvārdes mežiem.
Ceļa malā, kas ieved Zvārdes mežos, novietots aicinājums: lai neapdraudētu savu dzīvību, pārvietoties tikai pa ceļiem. Uzrāpjamies kurgānā, no kura kādreiz tika vēroti aviācijas uzlidojumi. Apskatām sagrauto Zvārdes baznīcu, kura, lai arī palikusi bez jumta un trīs sienām, turpina savos dievkalpojumos uzņemt cilvēkus. Tālāk līdz sirds dziļumiem sāpīgie Rīteļu kapi, kurus nav saudzējušas bumbas, veselu atstājot tikai vienu kapu kopiņu.
Gribas pagaršot tos Zvārdes mežus, tāpēc nogriežam nelielā celiņā, kas, spriežot pēc kartes, pēc kādiem 10 kilometriem apraujas. Pēc neilga brīža tieku atalgots ar vienu no skaistākajām ainām, ko esmu piedzīvojos Latvijas dabā – rokas stiepiena attālumā nelielā dīķītī peldas divi jauni, vēl pelēkām spalvām klāti, ziemeļu gulbji, bet krastā stāv divi neparasti garu kaklu un dzeltenoranžu knābju īpašnieki, kas sava neticamā miera un nekustīguma dēļ drīzāk atgādina manekenus. Nezinu, kas ir tas, kas mani tā saviļņo, jo manas pavadones šo ainu uztver bez īpašām emocijām.
Uzduramies nelielam meža celiņam, kas sava retā pielietojuma dēļ sācis aizaugt ar zāli, bet krūmi, pārliekušies pāri celiņam, veido tādu kā tuneli. Piedzīvotais atgādina izglītojošu mežu safari, kur meža tipi nomaina viens otru un skatienam parādās un drīz vien pazūd rūsgana briežu māte. Neskatoties uz tumšajiem biezokņiem un “militāro mantojumu”, kas guļ meža sūnās, Zvārdes meži nebiedē, gluži otrādi – sajūta, ka esi tālu prom no civilizācijas nomierina un rada tikai dabai raksturīgo sajūsmu.
Komentāri