Šis mums ir jau sestais Latgales velo brauciens. Kopskaitā pa Latgali esmu nobraucis vairāk kā 1000 kilometru. Pēc katra no iepriekšējiem braucieniem mājās esmu atgriezies ar tukšu galvu, bet pilnu sirdi, kas vēl vismaz nedēļu ļauj ar smaidu uz lūpām doties uz darbu un nepārdzīvot par pasaulē valdošo netaisnību. Iepriekšējos četros velo braucienos bijām paviesojušies visās Latgales pilsētās, izņemot Zilupi. Roka iepriekš nav cēlusies iekļaut Zilupi brauciena maršrutos, saprotot, ka brauciens ar vilcienu turp vai atpakaļ prasīs vairāk nekā piecas stundas (salīdzinājumam: piecās stundās no Rīgas var aizlidot uz Āfriku), taču, lai noslēgtu Latgales ekspedīciju ciklu, Zilupe ir jāapciemo, gribi vai negribi.
No vilciena izkāpjam Atašienē, ir silta un rāma pievakare. Vēl pirms pāris stundām bijām Rīgas jezgā, bet te valda miers, kāds sastopams vien brīdi pirms saulrieta. Ceļu krustojumā zem ozola novietots soliņš, uz kura sēd trīs kungi, kas nesteidzīgi svin dzīvi. Viņi smaida, māj ar roku un saka: “Vasals Latgolā!”. Varbūt es kļūdos, tomēr Latgalē rodas sajūta, ka tevi te gaida un priecājas satikt. Esmu pārliecinājies, ka tieši satiktajos cilvēkos un nevis zilajos ezeros vai Aglonā ir meklējama Latgales dvēsele.
Pirms došanās uz Varakļānu naktsmītni izmetam 55 kilometru iesildīšanās loku, lai pierod pakaļa un sajūtam kājas. Izrādās, ka Varakļānos ir divas Jaunatnes ielas, tāpēc viesu namu atrodam tikai pēc pusnakts. Neesam sarūpējuši alu un visi veikali dabiski jau ir ciet. Par lielu pārsteigumu izrādās, ka Aivars, viesu nama saimnieks nelieto alkoholu, bet viņam kaut kur esot viena pudele alus, ko šim atveduši kā suvenīru, un pāris bundžiņas, ko atstājuši iepriekšējie iemītnieki.
Lieki teikt, ka šis, pa ilgiem laikiem, bija garšīgākais alus. Aivars kategoriski atteicās no naudas, ko piedāvājām par aliem. Šāds pats atteikums mums reiz gadījās, kad lepna, Rāznas ezera krastā esoša, viesu nama saimnieks nakts vidū devās tikai sev zināmā virzienā un atveda mums pudelīti šmakovkas. Maltas viesu nama saimnieki uzzinājuši, ka vienam no brauciena dalībniekiem ir savilkts kājas muskulis, iekūra pirti un ar masāžu un dažādu zālīšu palīdzību dabūja cilvēku uz kājām.
Latgales ainavas neatņemama sastāvdaļa ir suņi, kuri būtu pelnījuši īpašu stāstu. Suņu Latgalē ir daudz, un liela daļa no tiem bauda brīvības vējus, atšķirībā no sugas brāļiem citos novados. Attiecības ar suņiem Latgalē veidojas ļoti dažādas. Ir reizes, kad mazie rējēji ir drosmīgi, bet māk skaitīt un ieraugot velosipēdistu baru, smilkstēdami pazūd krūmos. Esam piedzīvojuši paniskas laišanās no garkājainiem un muskuļainiem sprinteriem, kuri klusēdami, izvēloties īsāko trajektoriju, kā lodes šķērso laukus, pārlido novadgrāvjiem un pabiedē tos, kas palikuši nopakaļ.
Ir tādi, kas uzbrūk no slēpņa, iegraužas velo somās vai cenšas ieķert krosenēs, tomēr tādi ir bijuši tikai daži gadījumi. Nekad neesam centušies nodarīt pāri suņiem vai izmantot kaut kādas metodes to aizbiedēšanai. Vienmēr to esam uztvēruši par nodaļu normālā dienas kārtībā un lielisku adrenalīna avotu. Tomēr vientuļiem ceļotājiem un tādiem, kam bail no suņiem, ieteiktu nodrošināties ar kādām suņu atgaiņāšanas ierīcēm. Tas, kas mums ir palīdzējis, brīžos, kad jūtam, ka no suņa neaizmuksim, mēs vienkārši apstājamies. Suns visbiežāk zaudēs interesi, jo spēles nosacījumi ir: tu bēdz, es ķeru.
Ar velosipēdu ceļoju pa Latgali jau septiņus gadus. Kur vien brauksi, redzēsi pamestas mājas iebrukušiem jumtiem, nodzertas sejas un bedrainus ceļus. Neskatoties uz to visu, Latgale paliek arvien skaistāka un sakoptāka. Latgalē ir vietas, kur rīdziniekiem vajadzētu aizbraukt un pamācīties kā jāveido pilsētas, jābūvē ceļi un jāiekārto veloceliņi. Latgale ir mainījusies uz labo pusi. Pirmajā velobraucienā viens neapmierināts opelis pirms Rēzeknes mūs taranēja, regulāri saņēmām nosodošus skatienus par to, ka ar velo braucam tur, kur vieta tikai mašīnām.
Pēdējos gadus uz ceļa valda salīdzinoši cieņpilnas attiecības. Autovadītāji apsteidzot ietur drošu distanci un, ja nepaspēj apsteigt, piebremzē un pacietīgi sagaida piemērotu brīdi. Līdumnieku ciemā, pāris kilometru no Krievijas robežas mūs lēnām apsteidz sirms pāris baltā žigulī. Abi smaida, kungam lielo sastrādāto roku īkšķis bija uz augšu un pa puspavērtu logu skanēja labi saklausāms: “Vasals!”
Komentāri