Mazirbē ierodamies ap 10 vakarā. Meteorologi šodien sola pirmo gada tropisko nakti. Astoņās stundās ar velo esam pievarējuši 113 km. It kā jau nekas daudz. Runā, ka nogalina nevis distance, bet temps. Mūs savukārt pievarēja tveice un ir sajūta, ka esam uzvārījušies. Kempinga saimniece sarūpē mums vakariņas un aukstu alu. Kādā brīdī pārstājam cīnīties ar bezgalīgajiem odu uzbrukumiem, dodot priekšroku karsti kūpināto bušu lobīšanai. Atceros, reiz pa radio, kāds kungs stāstīja, ka odu dzēlieni stiprina imunitāti.
Kempinga saimniece, uzzinājusi, ka mēs rīt caur Vīdali dodamies mājup, iesaka apskatīt Lorumupītes kanjonu, kas turpat vien esot. Pati gan vēl neesot tur bijusi, bet zina stāstīt, ka esot ļoti stāvas gravas un vispār skaisti. Tikko nesen mednieki esot tur nošāvuši briedi. Šis ņēmis un iegāzies tai gravā un šie nav varējuši to izvilkt laukā. Noņēmušies visu dienu, un nācies pat iesaistīt traktoru. Pēc šādas reklāmas, grēks būtu neizmantot šādu iespēju.
Nākamā dienā, pa izkaltušu grants ceļu, kura, mašīnu saceltie putekļi kož acīs, stīvām kājām dodamies atpakaļ. Garām Mazirbes baznīcai, nonākam līdz Zilajiem kalniem. Uz īsu brītiņu uzplaiksnī ainava, kurā Zilie kalni, kā tāds mizu valnis paceļas virs koku galotnēm. Runā, ka Vīdalē ir vietas, no kurām skaidrās dienās jūrā iespējams saskatīt kuģus un Kārlis Ulmanis, Vīdales apmeklējuma laikā Zilos kalnus atļāvies salīdzināt ar Alpiem.
Vīdalē šodien tipisks pirmdienas rīts, pie veikala trīs kungi, atzīmējot jaunas darba nedēļas sākumu, sarunājas un malko alu. Smagās mašīnas pilnām piekabēm pamet blakus esošo grants karjeru un pazūd Dundagas virzienā. Velosipēdus atstājam pie Vīdales kapiem. Kartēs atrast Vīdales kanjonu nebūs nemaz tik viegli, nav atrodamas arī nekādas norādes. Tomēr neskaitāmie skrāpējumi uz smilšakmens atsegumiem un dažādu dzērienu tara liecina par to, ka dabas objekts ir kupli apmeklēts.
Lorumupīte, neskatoties uz lielo sausumu ir zaudējusi lielu daļu sava apjoma, tomēr turpina spītīgi tecēt uz jūru. No abiem krastiem to papildina sīkas avotu urdziņas. Pateicoties zemajam ūdens līmenim upīte ir viegli ejama, galvenokārt izlēkājam to pa akmeņiem. Apkrāvušies ar savāktajām plastmasas pudelēm, klupdami kristami, un iztramdītu lapseņu sakosti, pa avotu izmiekšķētu stāvu gravu atgriežamies pie kapiem, lai pa saules izkausēto asfaltu dotos tālāk.
Komentāri