Kad esam Subatē, Elizabetei patīk iet uz Baltmuižas purvu. Garām baltajam krustam, kas uzstādīts pieminot latviešu un lietuviešu partizānu cīņas. Garām smirdošajām pilsētas ūdens attīrīšanas iekārtām un garāžām, kur manā bērnībā salasījās apkārtnes vīrieši un zili melniem, eļļās notašķītiem, pirkstiem zelēja prīmas un dzēra točkas šņabi. Gabaliņu no garāžām, kā meliorācijas grāvis, savu tecējumu sāk Lāčupe, kuru daļa speciālistu uzskata par lielākās Augšzemes upes Dienvidsusējas sākumposmu.
Šogad agrāk nekā jebkad siens nopļauts un savelts kārtīgos ruļļos, atgādinot, ka vasara nav mūžīga. Elizabete iebrien cūku pupu laukā un griež rudzupuķes. Iekliedzas un paceļas spārnos dzērvju pāris. Debesis ir nomākušās, un pelēkā gaisma labības laukus un mežus padara vienādi zaļus. Vietā, kur ceļi krustojas, krūmos stāv ieaugušas dzīvojamās ēkas paliekas un no lauka nolasītu akmeņu kaudze. Pērn uz akmeņiem rotaļājās divi bezrūpīgi lapsēni, šogad no krūmiem parādās briežu māte un lēnā riksī gar grāvi pazūd mežā.
Te parasti dodamies tālāk uz purva pusi, garām sen sabrukušām ēkām, mednieku laktām uz pamesto ērgļu ligzdu. Pirms dieviem gadiem pēcjāņu dienā, kad naktī gaisa temperatūra nenokrita zem 20 grādiem un tika piedzīvota gada vienīgā tropiskā nakts, kopā ar māsīcas bērniem nolēmām zem tenta pārnakšņot pie šīs ligzdas. Projekta mērķis, bija dot iespēju, bērniem izbaudīt nakti brīvā dabā. Sākums bija daudzsološs: smiekli, ugunskurs un ceptas desiņas. Tomēr turpinājumā siltā nakts, purva tuvums un tas, ka bijām apsegušies tikai ar palagiem, mūs padarīja par viegli pieejamu mielastu odiem un ērcēm. Nekādi pūšamie līdzekļi nelīdzēja, insekti mūs ēda pilnām mutēm, un līdz ar saullēktu bērni burtiski skrēja uz mājām.
Šodien nolemjam doties pāri labības laukam un atklāt vientuļo ozolu, pie kura ikreiz pakavējas acis. Amerika pastāvēja arī pirms to atklāja Kolumbs, tāpat kā šis ozols, kurš vairākus gadsimtus cienīts, iespējams, pat pielūgts un rotāts, pieredzējis kā aizskrien tuvējo māju iemītnieku likteņi, līdz palicis viens, vēju šūpotā kviešu laukā. Nomērām ozola apkārtmēru: četras zābakšņores un vēl mazliet. Aizejot mājās, konstatējam, ka sanāk 5,98 m, nagi niez piemest 2 centimetrus, bet pret dabu jābūt maksimāli godīgiem.
Ozolu piereģistrējam Latvijas valsts simtgades dižkokiem veltītajā vietnē un nodēvējam par Lāčupes dižozolu. #lvdižošanās
Komentāri