Iznākot no Aclejas ielejas grūti atgūt emocionālo līdzsvaru. Tā vieta tik ļoti atšķiras no iepriekš redzētā, turklāt gaisotne: absolūtais klusums, bezvējš un blāvā gaisma, rada savādu, tomēr nomierinošu noskaņu. Lai nedaudz atgūtos un pagatavotu pusdienas atrodam nelielu meža ezeriņu, kura krastos izstaipām kājas, pusdienojam un baudām svaigi gatavotu espresso. Ezeriņš izrādījās, kā jau daudzi, aizaugušiem krastiem un krustu šķērsu sakritušiem kokiem, godīgi sakot nekas īpašs, tomēr meklējot vienu, var atrast ko tādu, kam neesi bijis gatavs. Grāvī pirms ceļa uzgājām, iespējams, fotogēniskāko upīti, kādu esam redzējuši.
Nonākot Usmas ezera krastā esošajā Āpciemā, rodas sajūta, ka esam nokļuvuši citā klimata zonā. Ārā ir netipiski silts un sauss, it īpaši priekš maija sākuma, bet ielas, pretēji vispirms redzētajām, ir vienos dubļos un daudzus kokus rotā zaļganpelēkas ķērpju bārdas. Mūsu izvēlētajā kempingā vēl nav sākusies sezona, tāpēc saimnieks mūsu rezervētās pieticīgās mājeles vietā par to pašu naudu atvēl savu lepnumu – divstāvīgu namu ar pirti, dušu un terasi, no kuras paveras skats uz nelielu dīķīti.
Samocīti iekrītam gultā un jau desmitos vakarā esam atslēgušies. Nākamajā rītā ap sešiem mūs pamodina putnu skaņas. Rīga, šajā laikā pamostoties, mēs būtu aizpampuši un īgni, bet te, Usmas ezera krastā, aši uzraujam drēbes un jau pēc dažām minūtēm esam nonākuši pasakā. Gaiss ir tik spirdzinoši svaigs, ka gribas to ēst ar karotēm. Cauri dūmakai lec saule, ezers ir gluds kā spogulis. Gaisā valda savāds miers, kuru ik pa laikam pāršķeļ izmisīgas dzērvju klaigas, lielā dumpja pūtieni un pīļtēviņu ķīviņi.
Pēc brokastīm dodamies gar ezeru Spāres virzienā, uzreiz aiz Bukdangām atrodam nelielu taciņu un pazūdam mežā. Visa piekraste līdz pat Dižgabalragam ir pilna ar zvejnieku rūpala piemiņas zīmēm. Te ir atrodama ne tikai visa veida tilpumu un materiālu alkoholisko dzērienu tara, bet arī neskaitāmi tīklu fragmenti, pludiņi un citas malu zvejniecības relikvijas. Labi, ka atrodam ietilpīgu un pustukšu atkritumu tvertni, tomēr, lai kā censtos, savākt visus atkritumus nav mūsu spēkos.
Līdzīga aina novērojama Dižgabalragā iekārtotajā ērtajā atpūtas vietā un apkārtnes mežos. Tāda ir cena, kas ezeram jāmaksā par savu skaistumu un popularitāti. Mierinām sevi ar domu, ka tuvākajās brīvdienās gaidāma Lielā talka, tomēr arī tas nekad nav ilgtermiņa risinājums. No krasta ir apskatāms noslēpumainais Moricsalas dabas rezervāts, izrādās, ka salas kādreizējais nosaukums bijis Zivju sala. Pašreizējo nosaukumu tā ieguvusi pateicoties Polijas karaļa Augusta II ārlaulības dēlam Moricam. Izrādās, šis pats Morics 1722. gadā uz salas slēpies no krievu karaspēka, kuram varam pateikties par Dižgabalkalnam doto nosaukumu, jo uz tā atradušies karaspēka lielgabali. Ja var ticēt leģendām, tad viens no lielgabaliem vēl joprojām atrodams ezera dibenā.
Vislabāk Usmas ezera apkārtne, ieskaitot Viskūžu salu, Moricsalu un Dižgabalkalnu, ir apskatāma no Ūdru kalnā esošā skatu torņa.
Komentāri