Piedzīvojumu gara dzīti nonākam Birķenelē, kur “Muzeju nakts” ietvaros dod ēst grūbu putru un māca visādas zinības. Te savulaik dzīvojis dzejnieks Rainis un netālu esošajā Ēģiptē pie vietējā mācītāja apguvis vācu un latīņu valodu. Senākais Ēģiptes nosaukums, kā izrādās, ir Vilkumiests. Esam ieradušies uz bioloģijas stundu, kurā skolotāja mums abiem un vēl kādiem 15 pirmskolas vecuma bērniem stāsta par dīķa ūdenī atrodamo dabas daudzveidību.
Bērni pamet savus mobilos un planšetes brīdī, kad skolotāja nelielā plastmasas trauciņā, kādos veikalos iesver salātus, atrod un rāda odu un spāru kāpurus. Vērojot ūdensblusu valšus, no bērnu bariņa dzirdamas “woow” un “uhh”. Kulmināciju pasākums piedzīvo brīdī, kad skolotāja aicina dīķī ķert viendienīšu kāpurus un, ja paveiksies, arī kādu airvaboli. Bērni kļūst nekontrolējami, puikas plēšas par tauriņu ķeramajam līdzīgo ķeseli, viena meitene gaišā kleitiņā, gribēdama būt pirmā, kas izmēģina šo dīķa bagātību vākšanu, ar abām kājām ieveļas dīķi.
Saprotot, ka izredzes piedalīties šajā vilinošajā atrakcijā līdzinās nullei, dodamies uz Sventes ezeru, vēlreiz pārliecinājušies, cik iedarbīgas spēj būt mācības dabā ar dzīviem uzskates līdzekļiem. Sventes ezera apkārtne tiek uzskatīta par salīdzinoši elitāru, tāpēc te ir iespēja apskatīt plāšu vasarnīcu un villu daudzveidību. Ceļa malā pamanām atbilstoši Latgales viesmīlībai iekoptu nelielu stāvlaukumu ar ainavisku skatu uz ezeru, uz kuru ved izpļauts celiņš. Gaisā ir pavasaris un no tuvumā esošās mājas vējš atdzen sirsnīgus smieklus un mazliet piedeguša šašlika smaržu.
Nolemjam uz Sventes ezeru paskatīties arī no augšas, tāpēc pa līkumotajiem smilšu celiņiem dodamies uz Egļukalnu. Nesekmīgi izmeklējamies skatu torni – vai nu mēs esam pavisam akli, vai arī tas ir pazudis ar galiem. Augšzemes augstienes augstākajā kalnā ir ierīkota kalnu slēpošanas trase, savukārt no tā virsotnes paveras reti sastopams skats. Viens no Latvijas dziļākajiem un, ja var ticēt avotiem, arī viens no tīrākajiem ezeriem, ir laiski izgūlies un viegli saskatāms arī bez skatu torņa. Mums abiem no skata mutes vaļā, un rodas jautājums, cik daudz šādus skatus mums vēl glabā Latvijas daba.
Komentāri