Deviņdesmito gadu beigās, braucot cauri Ogrei, metās šermuļi. Ogre ar savām drūmajām ielām un noplukušajām, blīvi sabūvētajām daudzstāvenēm drīzāk atgādināja attālu Rīgas guļamrajonu, nevis kūrortpilsētu, kas vēl pagājušā gadsimta 30. gados sīvi cīnījās ar Jūrmalu. Kopš deviņdesmitajiem daudz kas ir mainījies–pilsēta lēnām, bet mērķtiecīgi atgriež savu dabas kūrorta slavu, un viens no spilgtākajiem Ogres renesanses flagmaņiem ir tieši Zilie kalni.
Ogres kā kūrorta saknes meklējamas 19. gadsimta 60.gados, līdz ar Rīga–Dinaburga dzelzceļa līnijas atklāšanu, tomēr Pirmā pasaules kara frontes tiešais tuvums kūrorta attīstību pārtrauca. Otrais uzplaukums sākās jau pieminētajos pagājušā gadsimta 30. gados, kad Ogres iedzīvotāju skaits vasaras mēnešos pieauga gandrīz desmitkārtīgi, un, lai gan pilsēta atpalika no Jūrmalas, tomēr bija daudz populārāka par citām mūsdienās ierasti populārajām atpūtnieku vietām – Saulkrastiem vai Siguldu. Pilsētā tolaik bija vairākas viesnīcas, sanatorijas un kūrvietas. Ar nolūku izveidot lepnu peldvietu, pat tika nedaudz uzpludināta Ogres upe un pilsētā ieviests peldu nodoklis, kas attiecās uz pierakstītajiem vasarniekiem.
Tajos laikos īpaša vieta Ogrē tika atvēlēta Zilajiem kalniem, kur izveidoja ziemas sporta veidu parku un 1934.gadā izbūvēja tramplīnlēkšanas centru, kas, kā liecina tā laika prese, izmaksājis 1500 latu un aprīkots ar tiesnešu un skatītāju tribīnēm. Ogres tramplīns bija vidēja lieluma –, ja Siguldā varēja sasniegt 50 metru tālus lēcienus, Cēsīs – 30 metru, tad Ogrē bija iespējami lēcieni ne tālāki par 25 metriem. Pēc Otrā pasaules kara tramplīnu Zilajos kalnos vairs neatjauno, jo tika saņemts arheologu atzinums, ja iepriekšējā būve uzcelta uz pilskalna.
Arī mūsdienās Zilie kalni ir kļuvuši par nozīmīgu distanču slēpošanas centru, ko sniegotās darba dienu pievakarēs pārpludina galvaspilsētas un tuvākās apkārtnes slēpotāji. Pārējiem Zilie kalni piedāvā neparasti ainaviskas un sveķu aromāta piepildītas taciņas, kas savieno Ogres pilsētu ar Dubezeru un tālāk – Ikšķili. Rudeņos te ir visai tukšs pat nedēļas nogalēs, toties, kad mēs te ierodamies aprīļa sākumā, līdz ar pirmajiem pavasara saules stariem, cilvēku ir tik daudz kā lielveikalā. Takas augstākajā punktā atrodas skatu tornis, kura stāvās kāpnes dažiem ir smags un pat nepārvarams pārbaudījums.
Paši Zilie kalni ir Ogres Lielo Kangaru osu grēdas sastāvdaļa, kam raksturīgs izteiksmīgs reljefs. Osi ir zemledāju tuneļos plūstošo ūdens straumju veidoti gari līkloču vaļņi un pauguru virknes, kas radušās 12–14 tūkstošu gadu senā pagātnē.Senajam cilvēkam par laimi nebija pieejama šāda informācija, un viņš kalnu izcelsmi bija spiests skaidrot ar iztēles palīdzību. Par Zilo kalnu un to nosaukuma rašanos stāsta dažādas teikas, tomēr man mīļākā ir šī: kalnu grēdu esot uzbēris kāds milzis, kurš, stiepjot uz Rīgu sāli, nav gribējis mērcēt kājas apkārtnes purvos. Nogurdinošo pārgājienu atpūtas brīžos, milzis mēdzis aizkūpināt pīpi, kalnus ietinot zilganā dūmakā.
Komentāri