Uz Svētmeitu kambariem mūs aizveda daudzie stāsti par to, ar kādu spītu visos laikos cilvēki ir centušies šajās alās apmierināt savu ziņkārību, riskējot pat ar savu un līdzcilvēku dzīvību. Jau kopš seniem laikiem alas periodiski ir aizbrukušas un atkal atraktas no jauna. Kā izrādās, katra šāda alas atrakšana ir nozīmējusi tās atkārtotu aizbrukšanu, un arī pēdējā alas atkarošana nav bijusi izņēmums.
Līdzīgi kā ar daudzām citām alām, arī ar Svētmeitu kambariem saistās tautas nostāsti un leģendas. Kāds no tiem vēsta, ka alās reiz dzīvojusi svēta sieviete un vietējie alu dēvējuši par Svētās jumpravas alu. Kurzemē, kā izrādās, par svētmeitām dēvētas mistiskas būtnes, kuras, vērpjot ratiņu, brīdinājušas cilvēkus par nāves tuvošanos. Kā apgalvo pētnieki, šajās konkrētajās alās vērpjamā ratiņa dūkoņu, iespējams, radījusi ūdens pilēšana.
Ģeologi uzskata, ka kādreiz alas atradušās gravas pakājē, pie paša strauta, bet, pateicoties irdenajam smilšakmenim, to griesti vairākkārtīgi ir iegruvuši, un cilvēki dažādos laikos tās ir spītīgi izrakuši no jauna. Šajā procesā alu ieeja ir kāpusi augšup pa gravu un nu jau tā ir gandrīz pie pašas kores. Par to liecina kaut vai lielais akmens, kas kādreiz, pēc nostāstiem, atradies kādas velves vidū, bet šodien atrodas ārpusē, trīs metrus no ieejas. Ar alu atrakšanu ir nodarbojušies gan apkārtnes ļaudis, gan nopietni zinātnieki. Internetā atrodams stāsts par to, kā dabas pētnieks Guntis Eniņš ar cīņu biedriem pēdējo reiz atrakuši alu apmēram 40 metru garumā.
Mēs, pretēji norādēm, kas iesaka alām piekļūt no Mežantu mājām, ierodamies no otras puses – pa Mednieku izbraukātu celiņu, kas ved uz dzīvnieku barotavu. Pļavā pie nogāzes mēs uzreiz tiekam atalgoti, jo pie barotavas šodien bankets, kurā piedalās sešas stirnas. Starp tām arī divi āži un viens pusaudzis. Stirnas acīmredzot ir izbadējušās un, lai arī sākumā saausās, visai ātri pierod pie mūsu klātbūtnes un turpina ar priekškājām kasīt siena rulli. Pirmo reizi esam paņēmuši līdzi binokli un varam gandrīz kā uz delnas vērot mielastu.
Kartē atzīmēto vietu atrodam bez grūtībām, bet nekādus kambarus saskatīt nevaram. Tā kā mums ir pieredze ar mūždien neprecīzi norādītām koordinātēm, sākam ķemmēt abus gravas krastus. Apkārtne patiesībā ir ainaviska, dziļās gravas nav noaugušas, saule silda, un upītes krasti ir neierasti viegli izstaigājami. Pēc pusstundas bezjēdzīgas blandīšanās gravas augšpusē noķeram internetu un atrodam precīzāku kambara atrašanās vietas aprakstu. Manai kājai vēl ir rehabilitācijas laiks, tāpēc es vēl nejūtos pārāk veikls uz šīm stāvajām, kā spogulis noledojušajām nogāzēm. Krītu, atdauzu pret ledu galvu, un labi, ka kāja aizķeras aiz zara, citādi noripotu pa krauju. Jau pusstundu nevaram atrast kambarus, un tagad vēl šis.
Turpinot meklējumus, pirmo pamanām lielo akmeni, kas, kā augstāk minēts, kādreiz rotājis vieno no kambaru velvēm. Kambari ir atkal aizbrukuši, un no tiem šodien ir apskatāmas vien nelielas āpšu alu spraudziņas. Šajā brīdī pa jokam nožēlojam, ka mums nav suns, kuru varētu aprīkot ar kameru un ielaist alā. Lai kaut nedaudz kompensētu dziļo vilšanos un smeldzošo galvu, aizbraucam līdz Liepniekvalka jeb Peldangas alām Dundagas apkārtnē. Šis ir garākais dabisko alu labirints Latvijā. Izaicinājuma šeit nav, bet vismaz rezultāts ir garantēts. Bet, runājot par Svētmeitu kambariem, interesanti, kas būs nākamie alu atracēji, un, pazīstot cilvēka dabu, tādi noteikti atradīsies.
Komentāri