Apmēram piecus kilometrus garais piejūras posms starp Garciemu un Vecāķiem nav vienkārši mežs ar apaugušām kāpām. Meklējot informāciju par šo apkārtni, pārņem sajūta, ka tā neatrodas vis Latvijā, bet gan kādā tālā pasaku zemē ar teiksmainiem vietvārdiem, skaistām leģendām un ar katastrofu, kuru, ja var ticēt vēstures avotiem, sekmējusi pati Krievijas cariene.
Katrīnas II garās rokas spēja aizstiepties līdz pat Baltijas jūrai, liekot aktivizēt Rīgas apkārtnes piejūras mežu izciršanu darvas tecināšanas vajadzībām. Kā liecina vēsture arī ugunsgrēki apkārtnes mežos nebija retums, un pakāpeniski piejūras mežu vietā parādījās plika smilts. Zinātnieki apgalvo, ka maksimālā kailo smiltāju kopplatība tika sasniegta 18. un 19. gs. mijā un sastādīja apmēram 8000 ha.
Darvas tecinātāji un ugunsgrēki pārrāva važas, kuras gadsimtiem ilgi bija noturējušas kāpas uz vietas un, izsakoties tēlaini, dāvāja tām brīvību pārvietoties. Gandrīz 200 gadus, līdz pat 20. gs 20. gadiem, kāpas, vēju dzenātas, mainīja savu atrašanās vietu un sāka procesus, kuru sekas apskatāmas un jūtamas vēl šodien. Vēju radītās kāpu pārvietošanās jeb eolo procesu ātrums svārstījās no 0,5 līdz 5 metriem gadā un daudzviet piekrastē izveidoja tā saucamās paraboliskās kāpas.
Par mūsu stāsta vētraino notikumu galveno varoni kļuva Garciemā atrodamā Rīgas līča piekrastes lielākā paraboliskā kāpa, kura līdzīgi kā Bolderājas kāpa, reiz sacēla pamatīgu jezgu apkārtnes iedzīvotāju dzīvēs. Palaista brīvībā, kāpa pietuvojās netālu esošo “Legzdiņu” un “Bredes” (vai kā citur minēts – “Briežu”) saimniecībām. “Legzdiņu” saimniecību kāpa diemžēl apraka. Par piemiņu palicis vien kādas kāpas virsotnes nosaukums. Kaut gan “Bredes” saimniecība izvairījās no šāda likteņa, tomēr arī tās vārdā ir nosaukta apmēram 29 metrus augstā kāpas daļa, kas ir Piejūras dabas parka augstākais punkts.
Tāpat kāpas untumainās dabas dēļ nācās vairākas reizes mainīt līdzās esošā ceļa novietojumu. Tomēr, iespējams, tālejošākās sekas radīja tas, ka Paraboliskā kāpa aizbēra Langas upes gultni, kas kādreiz savienoja Ķīšezeru un Gauju. Taisnības labad gan jāsaka, ka ne tikai šī kāpa sekmēja Langas upes fragmentāru izžūšanu – kāda kāpa tais laikos klejoja arī posmā starp Garciemu un Carnikavu un Langu sāka aizbērt jau agrāk.
Pēc ģeologu domām mūsdienās ir atlikusi vairs tikai viena nosacīti ceļojošā kāpa – tā atrodas Plieņciemā. Pārējās pagājušā gadsimta 20. gados ar apmežošanas palīdzību tika savaldītas. Jāatzīst, ka kāpu staigāšanai bija arī pozitīvas iezīmes. Pirmkārt, Latvijā aizsākās aktīva dabas aizsardzība. Otrkārt, eolie procesi radīja augstas un ainaviskas kāpas. Līdzās šiem labumiem Paraboliskā kāpa mums ir devusi tādas vietas kā Kāpu amfiteātri un Bredes kalna Labošanās virsotni, kura, ja var ticēt leģendai, ieguvusi savu nosaukumu pateicoties lieliskajam skatam, kurš attīrot domas.
Kāpas ziemeļrietumos atrodas Elizabetes augstiene, kas ir Rožu kāpas pats austrumu gals un augstākais punkts. Pati Rožu kāpa ir apmēram pusotru kilometru gara, jūrai paralēli ejoša kāpa, kura savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties te bieži sastopamajām rudajām rozēm. Tepat apskatāma starpkāpu ieplaka – Dzīvības ieleja, kas vasarās ar saviem lapu kokiem un dziedātājputniem atgādina zaļu oāzi, kas kontrastē ar apkārtnes tumšajām priedēm.
Runājot par priedēm, pat tām te ir savi vārdi, un labs vērotājs te samanīs līdz zemei noliekto Vientuļo priedi un starp kāpām augošo Vārtu priedi. Vēl te ir Ērgļa ligzdas kāpa un Augstā vērotava. Pēdējās abas gan visticamāk palikušas kā atmiņas no tiem laikiem, kad kāpas vēl nebija aizdzītas prom no jūras un noaugušas ar kokiem. Mums neizdevās atrast visus minētos dabas objektus, un es nezinu, vai tas vispār ir iespējams.
Avoti:
http://geo.msu.edu/extra/geogmich/coastal_dunes.html
https://www.daba.gov.lv/upload/File/Prezentacijas/150428_VZelcs_Kapas_LV.pdf
http://www.tourism.carnikava.lv/
Aptuvena kāpas atrašanās vieta dabā: http://ej.uz/paraboliska
Komentāri