No Mērsraga dodamies Kolkas virzienā meklēt Pitragsupi. Ainaviskā upīte ar savdabīgo vārdu, kurā ir ietverta netipiska ietekas vietas nosaukuma nominatīva forma, savā augštecē tiek dēvēta par Kukšupi. Iespējams, nosaukums saistīts ar tās iztekas vietu – Rukšpurvu, bet par to drošu ziņu nav. Pēc pāris kilometriem šķērsojam kluso šoseju un pazūdam mežā.
Pitragsupītei ir īss, tomēr galvu reibinošus tecējums, kurš sākas Rukšupurvā, tad caur dziļu gravu nokāpelē pa Šlīteres Zilo kalnu nogāzi, ko senatnē apskalojis Baltijas ledus ezers. Tālāk Pitragsupītei ir paveicies līkumot cauri koši zaļiem Šlīteres dabas parka priežu mežiem un mitrājiem līdz to pēc kārtējā līkuma sagaida 7 km garais Zviedrgrāvis, kurš līdzās Mežvidu valkam ir Pitragsupes lielākā pieteka.
Taisnības labad gan jāatzīmē, ka kopš pavasara lielie ūdeņi jau sen ir aizskrējuši un Zviedrgrāvis, kā jau tas kārtīgam valkam pienākas, ir sauss. Tāpēc Pitragsupei tālāk jāplūst vienai, lai pēc garāka skrējiena ielīkumotu Baltijas jūrā. Izžuvušo valku burvība slēpjas tajā, ka tie sniedz iespēju uzzināt, kā izskatās ūdensteces, kad tās neklāj ūdens. Līdzās atsegtām koku saknēm un noapaļotiem akmeņiem Zviedrugrāvis dod iespēju apskatīt nelielo Zviedrugrāvja ūdenskritumu.
Zilgani sarkanīgais ūdenskritums veidojies, pateicoties Latvijā salīdzinoši reti sastopamajiem Narvas svītas dolomītiem un dolomītmerģeļiem, kuri ir arī citu apkārtnes ūdenskritumu autori. Tikko ir nolijis lietus, smaržo pieblīvētās ceļa smiltis, padarot atpakaļ ceļu vieglāk izbraucamu. Pie reizes apskatām vēl vienu ūdenskritumu, kurš līdzīgi kā Zviedrugravja kolēģis mēmi gaida rudens lietavas. Kā vēlāk noskaidrojas, šis ūdenskritums atrodas teritorijā, kuru apmeklēt, atskaitot īpašus gadījumus, ir aizliegts, tāpēc nenorādīsim tā nosaukumu un atrašanās vietu. 
Komentāri