Šodien pa labības laukiem rāpo kombaini, kas saceļ putekļu mākoņus, un traktori, kas uzar tikko nopļautos laukus, atstājot aiz sevis stārķu un vārnu rindas. Posmā no Skrundas līdz Lēnām Venta rāmi plūst cauri plaši pārskatāmiem laukiem.
Vietā, kur Koja ietek Ventā un atrodas Lēnu katoļu baznīca, griežam pa kreisi un dodamies uz Lēnu ciemu. Lēnās sākas tā saucamā Kalpaka taka, jo tieši te pulkveža Oskara Kalpaka bataljons forsēja aizsalušo Ventu un devās pretuzbrukumā lieliniekiem. Notikumam par godu krustcelēs izveidota piemiņas vieta. Šeit griežam pa kreisi un dodamies Varkaļu māju virzienā, kur labi iekoptā stāvlaukumā var ērti novietot automašīnu.
No šejienes garām nelieliem atpūtnieku namiņiem, kurus ir iecienījuši makšķernieki un laivotāji, ved labi iekopta taciņa. Pēc neliela brīža nokļūstu mežā, kur meža cūku uzrakto taku ar riekstiem piebārstījušas lazdas. Pēc neilgas pastaigas intuitīvi uzņemam kursu Ventas virzienā un nonākam pie krācēm, kur Venta šķērsojama viegli un patīkami.
Nokļūstam pie 400 metrus garajām un līdz pat 16 metrus augstajām Gobdziņu klintīm. Apvienojumā ar Ātro kalnu tās rada vienu no neparastākajām Kurzemes ainavām. Gobdziņu klinšu pakāji veido smilšakmeņi, savukārt augšdaļā sastopams dolomīts. Smilšakmeņi ir veidojušies seklā jūrā, kur plūda ātras straumes. Vēlāk, jau pēc izgulsnēšanās, pazemes ūdeņu ietekmē smilšakmeņi tika daļēji cementēti ar dolomītu un kramu. Savukārt dolomīta virskārta ir veidojusies laikā, kad Devona jūra bija atkāpusies no pašreizējas Latvijas teritorijas, aiz sevis atstājot tuksnešus, kuriem izveidojusies cieta garoza.
Klinšu pamatnē uzduramies Gobdziņu alai – tā tiek uzskatīta par otru garāko Kurzemē (apmēram 27m). Ielīšana tajā nav viegla, tāpēc ātri atsakos no šīs idejas. Ventas otrā krastā sākusies rosība – četras kanoe laivas ar jauniešiem nolaižas pa pļavu līdz krastam un klusām pazūd upes lokos. Mēs otrreiz šķērsojam veldzējošo upi un dodos mežā, lai sasniegtu Ātro kalnu. Kamēr stāvkrasts nav pārvērties par klinti, ar simtgadīgo ozolu stumbru atbalstu dodos augšup pa stāvo nogāzi. Pakāpeniski cauri koku galotnēm skatam sāk parādīties Ventas līkums, un pēc brīža klints ir upei pietiekami tuvu, lai varētu to apskatīt visā krāšņumā.
Par laimi nekur pa ceļam uz dabas brīnumiem nav atrodamas norādes, un nonākšana Ātrajā kalnā ir salīdzinoši sarežģīta. Tāpēc, gadījumā ja neesi talantīgs orientierists, tad labāk sagādāt kādu prasmīgu ceļa biedru vai navigācijas ierīci. Tomēr, neskatoties uz šķietamo nepieejamību, kalnā kaut kā nokļuvušas divas tukšas alus bundžas.
Pēkšņi sāk pūst spēcīgs vējš, strauji nomācas un jau pēc piecām minūtēm gāž kā ar spaiņiem. Ir tik silts, ka mūsos pamostas bērnišķīgs prieks, kas liek līdz mašīnai skriet. Pēc 10 minūtēm jau atkal spoži spīd saule, mēs izžaujam slapjās drēbes un dodamies tālāk.
Komentāri