Bija skaidrs un spirgts oktobra rīts, kad mēs nokļuvām pie Melturu ciematiņa tilta – vietā, kur sākas divas dažādas Amatas. Viena Amata te sākas laivotājiem, jo īpaši pavasara palu laikā, kad pāris nedēļas Melturu tilts kļūst par adrenalīna mednieku pulcēšanās centru. Otrā Amata šeit sākas mums, kājniekiem, lai priecētu ar sava pacietīgā plūduma radītajiem mākslas darbiem.
Aiz tilta ir norāde “Amatas ģeoloģiskā taka”, te mēs nolaižamies pa kāpnēm un esam labi koptā un marķētā taciņā. Tās sākotnējais reljefs ļauj ķermeņiem iesilt, bet acis priecē Latvijas dabai netipiskā ainava ar tālu lejā joņojošo upi. Esam ieradušies laikā, kad koki ir nometuši lapas un ainava ir viegli pārskatāma. Līdzi paņemtie draugi nebeidz atkārtot, ka nebija zinājuši, ka Latvijā ir atrodams kaut kas tik skaists. Es gandarīti klusēju un baudu Amatas spožo priekšnesumu.
Zemes slāņus upe šeit ir uzšķērdusi kā nazis uzšķērž saldo bruneti, atklājot tajā cepumu un marmelāžu gabaliņus. Amata te ir atklājusi smilšakmens atsegumus, dolomīta slāņus un radījusi nelielus ūdenskritumus. Pavisam drīz mēs saprotam, kāpēc šo sauc par ģeoloģisko taku – smilšakmens atsegumi Amatas krastos seko viens otram un ļauj pāris stundās apskatīt liecības procesiem, kas norisinājušies pirms 350–400 miljoniem gadu – laikā, kad Latvijas teritoriju klāja jūra, un upju sanestās smiltis sablīvējās un sacietēja.
Amatas ģeoloģiskā taka ir kā muzejs, kura pastāvīgajā ekspozīcijā apskatāmi skanīgos vārdos nosaukti ieži: Melturu iezis, Īļaku iezis, Vizuļu iezis, Dolomītu krauja, Dambja iezis, Staburaga krasts un Varavīksnes iezis. Pāris stundu laikā uz taciņas satiekam tikai dalmāciešu suni un četrus mazos “ģeologus”, kuri mammas pavadībā savus pētījumus veic, aizrautīgi uz visām pusēm izšļakstot dubļu peļķes.
Otrais pārgājiena posms sākas pie vairāk nekā 40 metru augstumā esošās Ainavu kraujas. Neskatoties uz sīko kaitinošo lietutiņu, skats mūs ielipina pēdu nospiedumos un mēs nevaram izkustēties. Dzeram tēju un ēdam līdzpaņemtās maizītes, esam nogājuši nedaudz vairāk kā 3 kilometrus apmēram 2 stundās. Šī ir baudīšanas un nesteigšanās taka. Te rūsganie Amatas ūdeņi aizskalo ikdienas rūpes un raizes.
Beidzot sakustamies un ejot tālāk, vērojam Ķaubju un Stūķu iežus. Pie Dzilnas ieža nogriežamies uz austrumiem, kur sastopam Latvijas dabā mītošos skaistos mežus un ne tik ierastu parādību – Padomju autobūves šedevru kapsētu. Ik pa laikam parādās saule un liek ūdens lāsēm spīguļot koku kailajos zaros. Mēs dodamies uz Cēsīm, šķērsojot klajus laukus uz kuriem jau sakrājušās neizbrienamas ūdens peļķes. Laužamies cauri aizaugušam cirsmām un kāpjam spilgti zaļu sūnu noaugušos pakalnos. Mūs savā varā sāk pārņemt laiks, jo ir jāpaspēj uz vilcienu un vakarā jāatceras izgludināt kreklus. Pirmdienas rītā skriesim uz darbu, lai visu paspētu laikā un gribēsies atpakaļ pie Amatas, kur laikam nebija nozīmes.
Pilns gājiena maršruts iedvesmai (Melturi – Cēsis) ~27km.
Komentāri