Pa ceļam no Dunikas purva takas uz Papes dabas parku nonākam Bartas upes tuvumā un nolemjam izmantot iespēja apskatīt kādu unikālu ūdenskritumu. Dūkupju strauta ūdenskritums atrodas Nīcas novadā, aptuveni 100 metru attālumā no Bārtas upes. Upi, naivi būdami, nolemjam šķērsot kājām pār Veco Vīles tiltu un izmest lociņu gar Bārtu. Nonākuši pie tilta, ir skaidrs, ka, lai to izmantotu upes šķērsošanai nepieciešamas piecus metrus garas rokas vienā krastā un dūša nolēkt no liela augstuma – otrā krastā. Apspriedušies konstatējam, ka mums nav ne viena ne otra.
Pa šo tiltu vēl 1961.gadā, maršrutā Liepāja-Rucava kursēja mazbānītis, tomēr šodien tilts, vai tas kas no tā ir atlicis, ir atstāts likteņa varā un tā pakājē makšķernieki no zariem ir uzbūvējuši patvērumu no lietus. Apņēmīgi uzrunājam vienu no makšķerniekiem – sirmu kungu ar laipnu seju, par iespējām šķērsot upi neupurējot savu veselību. Vitautas sākumā cenšas mums atbildēt latviski, tomēr ātri vien izrādās lietuvietis, un palūdz atļauju turpināt sarunu krieviski. Viņš mums iesaka kādu vietu, kur iespējams šķērsot upi brienot, tomēr bažīgi salīdzinot saņemtos ieteikumus ar to, ko rāda karte, nolemjam izmantot mīkstpēdiņu metodi un piebraucam maksimāli tuvu ūdenskritumam ar mašīnu.
Gājiens līdz ūdenskritumam rada pretrunīgas sajūtas, jo mežs ir apsaimniekots un spēcīgi jūtama cilveka klātbūtne tā ainavas veidošanā. Mežā redzamas dziļas smagās tehnikas izbraukātas rises un pavisam nesen iztīrītas grāvjmalas. Pa kreisi plešas cirsma, kur no meža atlikušas vien dažas nīkulīgas priedītes. Šādās vietās mežs šķiet kluss un nedzīvs. Visai drīz nonākam pie strauta, kurš par spīti visam neatlaidīgi plūst uz Bartu un baro savu ūdenskritumu.
Ūdenskritums ir viens no augstākajiem Latvijā un augstākais morēnas tipa ūdenskritums Latvijā. Ir avoti, kuros minēts, ka tas ir viens no augstākajiem šāda tipa ūdenskritumiem Baltijā. Vienkāršiem vārdiem izsakoties morēnas slāņi ir veidojušies ledus kustības rezultātā un ir iežu slānis, kas sastāv no laukakmeņiem, smiltīm un māliem. Unikāls ūdenskritums ir arī ar to, ka tekot pa irdeno morēnas iezi, tas drupina to un pakāpeniski attālinās no Bārtas upes. Gadījumos, kad ūdenskritums plūst pāri dolomīta, kaļķakmens vai retāk smilšakmens slāņiem, ūdenskritumu pārvietošanās ir salīdzinoši lēna. Šādi piemēri tālu nav jāmeklē: tāds ir Kazu gravas Septiņavotu ūdenskritums vai Veģupītes ūdenskritums. Savukārt Dūkupju strauta gadījumā, ūdenskritumu ir vērts apmeklēt katru gadu, jo tas ikreiz bus mazliet savādāks.
Ūdenskrituma augstums ir apmēram 2.2 metri, tomēr laikā, kad esam ieradušies, ūdenskritums ir sadalījies divos pakāpienos. Dūkupju strauta, ko drīzāk varētu saukt par grāvi, palu laikā sanestie koki pamatīgi aizšķērso ceļu. Var redzēt, ka ūdenskrituma apetīti palu laikā nespēj apmierināt tikai upes gultne, tāpēc tas grauzies gravas sānos, atstājot tur savu zobu nospiedumus. Nedaudz tālāk redzams info stends, no kura ūdenskritums jau ir paspējis nedaudz attālināties.
Skaistākā piedzīvojamu daļa sākas uzreiz aiz ūdenskrituma, kad posmā līdz Bārtai apskatāma Dūkupju strauta grava, kuru izveidojis bēgošais ūdenskritums. Pāri gravai, visticamāk palu laikā, krīt vairāki sezonāli ūdenskritumi, tomēr šodien to vietā redzamas vien mitras sliedītes. Ieteka Bārtā ir akmeņaina un pati Bārta plust mierīga kā laipns smaids.
Komentāri