Nav saviļņojošāka brīža dabā par pavasari: pumpuri nostājušies zemajā startā un gaida siltākus saules starus, lai sprāgtu vaļā un pārvērstu ainavu līdz nepazīšanai. Pa tīrumiem lepni staigā dzērves, un gandrīz katrā dīķī redzami gulbji. Šādā rītā dodamies uz Tīrspurvu, kas var lepoties ar vienu no garākajām laipu takām Latvijā. Daļu ceļa veicam caur Lietuvu, jo nevēlamies lauzt aizlienēto mašīnu pa Latvijas izdangātajiem zemes ceļiem. Aiz Priekules dodamies uz Gramzdu, tad šķērsojam Latvijas-Lietuvas robežu. Uzreiz aiz robežas hondiņa kā tādu SPA tūri izbauda kaimiņvalsts lielisko asfaltu. Skuodā griežam uz austrumiem un Luknē pa izdangātu ceļu atgriežamies Latvijā, lai pie Tīrspurva piebrauktu no dienvidiem.
Tīrspurvs Dunikas dabas liegumā iekļuvis pateicoties tā Dienvidu daļā esošajai Luknes skābaržu audzei, kas 11 ha platībā aizņem vien 4% no lieguma teritorijas. Šobrīd tā ir vienīgā un plašākā parasto skābaržu tīraudze Latvijā. Luknē skābaržu Eiropas populācija sasniedz savas izplatības galējo ziemeļrietumu robežu. Tā ir gandrīz pusotru gadsimtu veca, un rada noskaņu, it kā mēs būtu aizceļojuši uz Centrāleiropas platlapju mežiem. Kontrastā ar visur apkārtesošajiem egļu mežiem, kuru pakājes klāj skuju radīta paēna, skābaržu pakājes ir saules apspīdētas un balto un dzelteno vizbulīšu sega rada pasakainu sajūtu.
Skābaržu audzē ir iekārtota ērta atpūtas vieta, no kuras arī sākas koka laipa. Sākumā tā ved pa skaisto skābaržu audzi, kura vairāk atgādina parku nekā Latvijas mežus. Tālāk tā iestiepjas dumbrājā, kuru pakāpeniski nomaina tīrelis un visbeidzot sākas purvs. Tīrspurvs ir sūnu jeb augstais purvs, kas šādu nosaukumu ieguvis, pateicoties kupolveida formai, kas veidojas, purvam attīstoties. Kupolu veido sfagnu sūnas, kas purva centrālajā daļā aug daudz straujāk, kā arī uzkrāj vairāk ūdens, bet purva malās tas notek uz apkārtējām teritorijām.
Viscaur purvam kā tāda balta vīle ved saulē izbalējusi apses koka laipa, kuru sarūpējuši Latvijas valsts meži, un runā, ka sākotnēji tā bijusi paredzēta putnu medniekiem, lai tie akačos nedabū galu. Laipa esot viena no garākajām Latvijā un pat Eiropā. Laipas garums ir apmēram pieci skaisti, dzērvju kliedzieniem piepildīti kilometri. Takas sākumā abās pusēs redzamas dažādos rakstos izgriezušās priedītes, ar stipro vēju izpluinītiem matiem. Šīm priedītēm ir vismaz simts gadu, bet tikai retā sarežģīto dzīves apstākļu dēļ augumā spējusi pāraugt mani vai Elizabeti. Tuvojoties purva vidusdaļai atrodam ar rāvu pildītus akačus, kas esot pat 3 metrus dziļi.
Purva viducī saglabājušies vairāki dziļi ezeriņi ar tumšu ūdeni, kurā skaisti atspoguļojas spilgti zilās debesis. Vienā no ezeriņiem šodien galvenais ir pīļtēviņš, kurš mērķtiecīgi aplido savu izredzēto un nepiegriež mums vērību. Pa kukuržņiem aizlēkāju līdz vienam no ezeriņiem un pamatīgi piesmeļu kājas. Augstais purvs vēl nenozīmē, ka pa to var viegli pārvietoties.
Zinātnieki apgalvo, ka purvu veido 7 metrus biezs kūdras slānis un, tā kā kūdras slānis veidojas ar ātrumu 1 milimetrs gadā, tad nav grūti aprēķināt, ka purvs ir apmēram 7000 gadu vecs. Dunikas purvā aug dažādas aizsargājamo augu sugas, migrācijas laikā apmetas putni, mazuļus audzinot pat vilki. 1936. gadā purvā esot atrasts 9 gs. senlietu depozīts, kurā ietilpuši divi egles dēlīšu vairogi. Tie ir līdz šim vienīgie tik labi saglabājušies atradumi Latvijā. Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem purvā ir nogrimis tanks, tomēr nevienam to vēl nav izdevies atrast arī mums.
Purvs ir plašs un vējš tajā var ieskrieties cik jaudas, tāpēc mēs dažkārt nedzirdam pat to, ko paši sakām. Skābaržu audzē atgriežamies kā citā klimatiskajā zonā – te viss ir kluss un saulains. Grūti noticēt, ka pāris minūšu gājiena attālumā var eksistēt tik dažādas realitātes. Te laipa līkločo starp slaidajiem kokiem ar pelēko un gludo mizu un šķērso palu radītas gravas. Visa apkārtne, cik vien tālu sniedzas skatiens, ir piebārstīta ar baltām vizbulēm un dzelteniem taureņiem. Kādu laiku negribas braukt prom.
Distance: ~10 km.
Izmantotie avoti: Rucava.lv, Mammadaba.lv
Komentāri