Pirmo reizi Randu pļavās biju pirms vairākiem gadiem, kad ar kolēģi gribējām izpētīt iespējamo pārgājiena maršrutu. Tai ziemā Latvijas dabu bija aplaimojis kailsals un daudzus ūdeņus bija iespējams piedzīvot unikālā veidā. Vidzemes jūrmala nebija izņēmums – no Salacgrīvas līdz Kuivižiem visa piekraste bija piemētāta ar lieliem ledus gabaliem, bet fonā bangoja jūra. Uz viena no ledus gabaliem toreiz atradām simboliski novietotu roņa kāju.
Uzreiz aiz Kuivižiem, kur sākas Randu pļavas, jūra bija nomierinājusies un gludi sasalusi. Pa to viegli varēja pārvietoties ar slidām, tādējādi sniedzot sev neaizmirstamu iespēju apskatīt Randu pļavas no jūras puses. Pēkšņais sals ledū bija pārvērtis arī tūkstošiem nelielu zivtiņu, kas vizuļoja mums zem kājām, ainu padarot sirreālu. Toreiz izlīkumojām pa saaugušo niedru labirintiem, apskatījām milzīgos līdz pusei iesalušos akmeņus, kā arī pīļu un citu ūdensputnu ligzdas un būrīšus.
Šoreiz Randu pļavās ierodamies pavasarī. Esam atbraukuši ar auto – kā ierindas apmeklētāji. Jau krēslo, un esam te vienīgie. Ceļmala ir stipri piedrazota. Netālu atrodas mazmājiņa, kuras apkārtne ir piemētāta ar tualetes papīru driskām un alus pudelēm. Netīrība asi kontrastē ar dabas skaistumu, kas sākas netālu no skaļās šosejas. Randu pļavas, cik vien tālu skaties, iekrāso pamali skaisti dzeltenā krāsā. Jūra ir mierīga, un saule karājas kādu sprīdi virs niedru galiem.
Rand no igauņu valodas nozīmē pludmale vai piekraste. Pļavas 100–300 metrus platā joslā stiepjas piekrastes posmā starp Kuivižiem un Ainažiem. Tās ir lielākās piejūras pļavas Latvijā un tiek uzskatītas par Latvijas dzīvo herbāriju. Te 200 ha platībā saskaitītas apmēram 600 augu sugas, un pļavās atrodama trešdaļa Latvijas ziedaugu. Šeit sastopami gandrīz visi Latvijas piekrastes biotopi, tai skaitā lielākais piekrastes pļavu un lagūnu komplekss.
Kādreiz Randu pļavās tika ganīti mājlopi, kā arī pļauts siens apkārtnes saimniecībām. Pastāv populārs uzskats, ka Ainažu nosaukums esot cēlies no lībiešu vārda “ainagi” – “vientuļš”, tomēr ir arī cita versija, kas saka, ka nosaukums cēlies no igauņu vārda “hain” – “siens” vai “hainastee” – “
ceļš, kas iebraukts, vedot sienu no randupļavām”. Mūsdienās Randu pļavas netiek noganītas, tāpēc lai nodrošinātu to bioloģisko unikalitāti un daudzveidību, tās jāizpļauj.
Vienā no izpļautajiem apgabaliem mēs pamanām stirnu, kas ar priekškāju kašņā saknītes. Ārā krēslo, mans apģērbs ir niedru krāsā, es lieliski saplūstu ar apkārtni, bet Elizabetei gan ir spilgti zila jaka, kas rada bažas par to, ka tiksim pieķerti. Vējš pūš no stirnas puse, viņa uz mums skatās, plivina lielās nāsis, bet neko nesaož. Acīm stirna nenotic, tāpēc turpina kašņāt zemi. Apmēram piecas minūtes vērojam stirnas mielošanos, tad mēģinām pielavīties tai tuvāk. Pēc desmit soļiem stirna iztrūkstas, vēl arvien netic savām acīm, tāpēc pārslēdzas uz dzirdi. Lielās ausis mūs pieķer, un stirna ar augstiem lēcieniem pazūd niedrājā.
Pa koka laipām nonākam pie putnu vēroš
anas torņa, kura pakājē novietoti galdi ar soliem. Šī vieta, šeit pieejamā informācija un infrastruktūra ir izcils piemērs tūrisma objektu sakārtošanai – tā irlieliski piemērota lielu grupu apmeklējumiem. Randu pļavu tornis ir plašu ievērību ieguvusi migrējošo putnu vērošanas vieta, tāpēc tas regulāri iekļūst starp putnu vērošanas sacensību “Torņu cīņas” laureātiem. No 2014. gada tornī ir Latvijas ornitoloģijas biedrības veidotā mākslīgo putnu māju jeb būrīšu ekspozīcija. Blakus tornim izveidota āra mācību klase, kurā var izglītoties un uzzināt par dabas vērtībām Randu pļavās. Šo ēku ir iecienījušas bezdelīgas, par ko liecina neskaitāmās ligzdas pie jumta sijām un noķēzītie uzziņas materiāli.
Randu pļavas ar Latvijas dabai neraksturīgo ainavu un, cik vien tālu acis saredz, vienmērīgi dzelteno niedru rāmo šūpošanos rada noturīgu miera sajūtu. Pārņem dabā bieži piedzīvota vēlme palikt te ilgāk. Tomēr ilgi mēs te neuzkavējamies, atpakaļceļā savācam pa taku izmētātās alus bundžas un lēnām atgriežamies realitātē.
Komentāri