100 brīnumi

Autobusam jau tuvojoties Kuldīgai, pēdējā brīdī izdomājam daļu ceļa veikt kājām, jo gribam novērtēt izslavētos Kurzemes ūdenskritumus. Veģu pieturā izkāpjam no autobusa. Kopā ar mums izkāpj arī kāds vietējais jaunieti, kura sejā lasāma mums pazīstamā neizpratne – kas cilvēkiem ar ceļotāju mugursomām meklējams šajā dieva aizmirstajā vietā? Šajā gada laikā dienas ir pavisam īsas tāpēc,

Ir pirmās saulainās pavasara dienas, un mēs dodamies no Lapmežciema virzienā uz Antiņciemu. Abās ceļa pusēs stiepjas niedraini ezeri, pilni ar putniem un rosību. Ceļš ir piemērots pārgājienam, jo mašīnas to izmanto reti. Krustojumā pa kreisi ceļš aiziet uz Ķemeriem, savukārt, dodoties pa labi, uz Kaņiera dienvidrietumu krastu, atrodams putnu vērošanas tornis. Mūsdienās uz šo

Tikko atguvušies no iespaidiem, ko radījis varenais Septiņavotu ūdenskritums, dodamies tālāk – Raunas upes virzienā. Lai izkļūtu no Kazu gravas, mērojam labu gabalu pa purvaino pļavu, šķērsojam Triečupīti pa mākslīgi izveidotu sašaurinājumu un atkal līšus rāpjamies augšā stāvā gravā. Pa mežu cenšamies izmanevrēt tā, lai neattaptos kādā pagalmā, jo pieredze rāda, ka lauku sētās suņi

Vilciens uz Jāņmuižu ir pilns, un vagonā ir apmēram +35 grādi. Labi, ka lielākā daļa pasažieru izkāpj Siguldā un temperatūra pakāpeniski samazinās. Brauciens līdz Jāņmuižai ilgst stundu un 50 minūtes.  Esam vienīgie, kas izkāpj šajā vientuļajā pieturā, kur ar karodziņu rokās mūs vienaldzīgi sagaida dzelzceļa dispečere. Vilciens aizšūpojas Valmieras virzienā, dispečere klusi pazūd savā namiņā,

Kandavas stacijā izkāpjam jau piekusuši, jo autobuss vilkās kā gliemezis, bet Tukumā stāvēja, tik ilgi kamēr pasažieri bija izpīpējuši visas savas cigaretes. Pirmais, kas Kandavā piesaistīja uzmanību, bija grafiti uz kādas saimniecības ēkas un plakāts, kurš vēstīja: Abavas senleja – Kurzemes Šveice. Tad nu mēs, šķērsojuši Abavu pa Latvijas vecāko akmens tiltu, metāmies iekšā Kurzemes

Pirmās Latvijas brīvvalsts Vidzemes ceļvedī tūrisma veicinātājs Kārlis Vanags rakstīja: “Gaiziņš ir dzimtenes augstākais kalns… Kad ap Daugavu pie Rīgas jau brauc ratos, Gaiziņa augstienē vēl brauc kamanās, un, kad Zemgalē rudzu lauki jau zaļo, Gaiziņa gravās vēl redzams sniegs”. Tā nu cerībā atrast sniegu, devāmies uz Latvijas augstāko pauguru – Gaiziņkalnu jeb vienkārši Gaiziņu. Ģeologi

Pagājušajā pavasarī, izdzirdot par Ķemeru nacionālajā parkā notiekošajām putnu vērošanas aktivitātēm, manī atraisījās nebijušas ornitologa vai, pieticīgāk izsakoties, birdvačera dziņas.  Jāatzīst, ka putnu vērošana ir kļuvusi par tikpat populāru nodarbi kā brančs vai galda spēļu vakari, tāpēc ceļabiedri plānotajai ekspedīcijai pieteicās ātri un ar lielu entuziasmu. Tuvākajā sestdienā jau esam autobusā un īsi pirms saullēkta

Bija skaidrs un spirgts oktobra rīts, kad mēs nokļuvām pie Melturu ciematiņa tilta – vietā, kur sākas divas dažādas Amatas. Viena Amata te sākas laivotājiem, jo īpaši pavasara palu laikā, kad pāris nedēļas Melturu tilts kļūst par adrenalīna mednieku pulcēšanās centru. Otrā Amata šeit sākas mums, kājniekiem, lai priecētu ar sava pacietīgā plūduma radītajiem mākslas darbiem. Aiz

Jaunā, 2017., gaiļa gada sagaidīšanu vēlējāmies atzīmēt vietā, kas saistīta ar gaili. Izrādījās, ka Latvijā ir vairāki dabas objekti, kuru nosaukumā figurē gailis. Daži kalni, vairāki ezeri un pat nelielas upītes. Izvēlējāmies nelielu meža ezeriņu Dunavas mežos, netālu no Dvietes. Mana vecmamma ir dzimusi netālu no tā saucamajiem Dunavas mežiem, un tie bieži figurēja viņas

Ideja par to, ka brauksim tieši šajā virzienā radās kādā augusta vakarā – gribējām mežus, laukus un jūru –tā, lai būtu maz cilvēku, bet daudz dabas. Plānojām noiet pēc iespējas vairāk, tāpēc atmetām ideju par telti un Depo nopirkām tentu (2×3 m) ar šņorēm. Rīga–Mazirbe Ceļš uz Mazirbi sākas ar sastrēgumu, kas stiepjas no Salu tilta līdz

As a tribute to the freedom that comes with riding a bicycle, we’re inviting everyone on the day restoration of independence of Latvia to make a trip outside the center of the city to mystical Mangaļsala – the wood that holds defensive fortifications not known to most of the residents of the city, that have

Vilciens uz Jāņmuižu ir pilns, un vagonā ir apmēram +35 grādi. Labi, ka lielākā daļa pasažieru izkāpj Siguldā un temperatūra pakāpeniski samazinās. Brauciens līdz Jāņmuižai ilgst stundu un 50 minūtes.  Esam vienīgie, kas izkāpj šajā vientuļajā pieturā, kur ar karodziņu rokās mūs vienaldzīgi sagaida dzelzceļa dispečere. Vilciens aizšūpojas Valmieras virzienā, dispečere klusi pazūd savā namiņā,

Bija skaidrs un spirgts oktobra rīts, kad mēs nokļuvām pie Melturu ciematiņa tilta – vietā, kur sākas divas dažādas Amatas. Viena Amata te sākas laivotājiem, jo īpaši pavasara palu laikā, kad pāris nedēļas Melturu tilts kļūst par adrenalīna mednieku pulcēšanās centru. Otrā Amata šeit sākas mums, kājniekiem, lai priecētu ar sava pacietīgā plūduma radītajiem mākslas darbiem. Aiz