100 brīnumi

Apmēram piecus kilometrus garais piejūras posms starp Garciemu un Vecāķiem nav vienkārši mežs ar apaugušām kāpām. Meklējot informāciju par šo apkārtni, pārņem sajūta, ka tā neatrodas vis Latvijā, bet gan kādā tālā pasaku zemē ar teiksmainiem vietvārdiem, skaistām leģendām un ar katastrofu, kuru, ja var ticēt vēstures avotiem, sekmējusi pati Krievijas cariene. Katrīnas II garās

Mēs jau agrāk esam rakstījuši par dabas objektiem, kurus laika gaitā ir skārušas cilvēku, bieži vien saimnieciski motivētas rīcības, izraisītas pārmaiņas. Spilgtākie piemēri ir ceļu būves vajadzībām sasmalcinātās Kaltenes kalvas, uzspridzinātais Riežupes ūdenskritums, no kura tika iegūts niecīgs kaļķa daudzums, vai notetovētus hipsterus atgādinošais Sietiņiezis un Gūtmaņa ala. Tomēr Latvijā ir vieta, kura kopš 1965.

Pirmkārt, atgriežoties no Ķemeru tīreļa jums būs sajūta, ka esat izdarījis kaut ko labu savai dvēselei. Tā kā man ir lauzta kāja un es šai takā esmu bijis vismaz piecas reizes, Elizabete turp gāja viena. Es paliku mašīnā un vēroju tos, kas pelēcīgi un drūmi pazūd mežā un sārtiem vaigiem un starojošām acīm atgriežas pie

Līdzīgi kā stāstā par Murjāņiem un gar šoseju skrienošo, apburošo Lojas upi, arī šoreiz mēs devāmies uz dabas brīnumu, kuram gandrīz visi ir braukuši garām, bet tikai retais iedomājas novirzīties pārsimts metru no šosejas, lai apskatītu salīdzinoši unikālu dabas objektu. Dodoties uz laukiem, esmu neskaitāmas reizes braucis cauri Lielvārdei, bet Lielvārdes Rumbiņu pirmo reizi apskatīju

Vienmēr esmu apskaudis tos, kuri savas dzimšanas dienas svin vasarā – ar pārgājieniem dabā, kuros visi labprāt grib piedalīties, ar gaļas cepšanu un peldēšanos jūrā. Es esmu dzimis decembra sākumā, kad rudens nevar beigties un ziema nesteidz sākties. Mana dzimšanas diena ir piektajā gada laikā – kad cilvēki sāk sapņot par siltām zemēm, gaiss ir

Daudas ūdenskritums pēdējos gados aizvien biežāk iekļūstsociālo tīklu uzmanības centrā kā iecienīta bildinājumu izteikšanas un kāzu dienas lokācija. Lai neiztraucētu kādu romantisku pārīti,mēs sagaidījām nesezonuun vienu no Latvijas augstākajiem ūdenskritumiem devāmies apskatīt decembra sākumā.Liela daļa Daudas upes tecējuma ir iekļauta Nurmižu gravu rezervāta teritorijā, kuras apmeklējums ir stingri ierobežots, tāpēc mēs apskatāmtikai ūdenskritumu.  Bez kartes

Liepājas Ziemeļu molā šorīt izskatās kā gadatirgū – cilvēku ir tik daudz, ka grūti izspraukties tiem cauri. Un viņi nav ieradušies baudīt dabas skatus vai laist pūķus. Viņi ķerzivis. Izskatās, ka te ir sabraukusi visa Liepāja, te makšķerē sirmgalvji, makšķerē bērni un sievietes. Vietējie mazliet dusmīgi izsakās par dienvidu kaimiņiem, apgalvojot, ka visas labākās vietas

Ceļa malā vairākus gadsimtus stāv Čerņauska ozols, kurš nosaukts tuvāko māju vārdā. Lielais koks ar savu rāmo mieru un diženumu rada klātbūtnes un drošības sajūtu. Sekojot tradīcijai, kura zināma ikvienam jau no mazotnes, ar apskāvieniem nomēram dižkoka apkārtmēru. Ārā ir lietains un vēss, bet koka miza ir maiga un silta, un nemaz negribas koku laist

Rīta pusē kārtīgi izkratāmies Rīgas–Madonas autobusā un no autoostas, augstu cilājot kājas, tūlīt dodamies uz ēdnīcu baudīt cenas, kuras uz brīdi ļauj sajusties tā,it kā mēs atrastos citā valstī vai būtu atgriezušies 10 gadus senā pagātnē. Pilniem vēderiem dodamies Nesaules kalna virzienā, nemaz nenojauzdami par pārsteigumiem, ko daba mums ir sarūpējusi. Sprīzdānos, kas atrodas apmēram

Pirmos Egļupē sastopam jauniešus Halovīna tērpos un izkrāsotām sejām. Ir agrs rīts, un izskatās, ka vētrainās svinības viņiem prasījušas daudz spēka. Šodien ir Elizabetes dzimšanas diena, tāpēc uz mežu esam paņēmuši arī draugus. Šodienas distance ir 27 kilometri – viens kilometrs katram gaviļnieces gadam. Iesildām vilcienā iestīvējušos locekļus, uztaisām uzmundrinošos vingrinājumus un, izvēloties garāko no

  Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad dabas brīnumu atklājam, to nemeklējot. Bijām aizbraukuši uz Glāžšķūni apskatīt dolomītsmilšakmeņa atsegumus Ogres upes krastos. Bridām gar upi, apbrīnojām varenos kokus, kas iegāzušies upē, izlaužot paprāvus atseguma klints bluķus, un priecājāmies par koši zaļajām sūnām caur kurām pacietīgi sulojās neseno lietu ūdeņi. Tā nu es, iegrimis svinīgā apcerē,

Piestājam Glāžšķūnī pie tilta pār Ogres upi, kura esot nosaukta par godu zušiem (ugrj no krievu valodas). Tāpat runājot, ka nosaukumu esot devusi Katrīna II, kas, ja var ticēt leģendai, izaugusi Ogres krastos Mazstaldātu mājās. Savukārt par glāžšķūņiem kādreiz sauktas stikla ražotnes, kuru Latvijā bijis papilnam. Te ir bijuši pat divi – baltais un zaļais

    “Suns!” apslāpēti iekliedzas Elizabete un cieši ieķeras man elkonī. Pa dzeltenām lapām piebirušu meža ceļu mūsu virzienā nāk sirms kungs. Viņš iesmēķē un izpūš dūmus, cigareti neizņemot no mutes. Viņam līdzi ir paliela auguma vilku aitu suns. Netālu no mums suns vairs nespēj noslēpt sajūsmu par nenovēršamo tikšanos un pēdējos soļus veic, nedaudz

    Daugavas loki manā dzīvē ienāca pirms kādiem 10 gadiem, kad devos meklēt teiksmaino Dinaburgas pili. Internets tai laikā nebija tik attīstīts kā šodien, un gūglē bija atrodamas vien dažas bildes, toties tajās pils uz Daugavas fona izskatījās vienkārši iespaidīgi. Es tai laikā biju jauns, un attiecībā pret daudzām lietām manās zināšanās bija vērojami

Liela daļa mūsu apskatīto dabas brīnumu ir ne tikai mainījušies, bet pat radušies cilvēku darbības ietekmē. Šīs izmaiņas parasti ir notikušas, apmierinot sabiedrības saimnieciskās prasības pēc dabas resursiem. Labs piemērs ir Riežupes rumba, Kaltenes kalva un Septiņavotu ūdenskritums, nemaz nerunājot par Staburagu, kuru mūsdienās var apskatīt tikai ūdenslīdēji. Tomēr arī pati daba šad tad sagādā

Šajā vietā nonācām pa ceļam no Valmieras uz Rīgu. Visu dienu biju lasījis lekcijas un man šķita, ka nekas nespēs glābt manu plīstošo galvu. Apzinos, ka tas izklausīsies pēc dabas spēju pārspīlēšanas, tomēr, jau izkāpjot no mašīnas Sietiņieža apmeklētājiem ierīkotajā stāvlaukumā, galvassāpes acumirklī rimās, un caur acīm, nāsīm un muti iekšup sāka plūst vieglums. Stāvlaukuma