100 brīnumi

Biju iedomājies, ka Lauču akmeņi – mazais un lielais – neko daudz neatšķirsies no žanra klasikas: brīnumainas spējas un izcelsme, kas tāpat kā teju katram Latvijas dižakmenim saistīta ar pašu nelabo, tomēr Lauču akmeņiizrādījās interesantāks, nekā varētu šķist, un es uzzināju ko pavisam jaunu. Pirmkārt, jau lielā Lauču akmens izcelsme. Izrādās, tas pie mums ar

Braucot no Rīgas uz Gaiziņu vai Ērgļiem, navigācija parasti neiesaka ceļu pa Lielajiem Kangariem, tomēr es vienmēr izvēlos braukt tieši tur. Nezinu Latvijā otru tik aizraujošu un savā ziņā noslēpumainu ceļu. Lielie Kangari ir lielākais osu valnis jeb grēda Latvijā. Ģeologi šādus reljefa veidojumus sauc par eskeriem. Grēdas relatīvais augstums svārstās no 10 līdz pat

Mazotnē, vasaras pavadīju īstos, varētu pat teikt, sapņu laukos. Te bija mājlopi, kam bija katram savs vārds, siena talkas un bezgalīgi garas kartupeļu vagas. Pāri pļavai aiz kalna bija meži, purvi un pat džungļi, kā mēs tos dēvējām. Uz džungļiem mēs negājām, jo tie bija neizbrienami. Uz purvu mēs iet vieni nedrīkstējām, jo tur mudžēja

Pirmais, kas šodien pārsteidz Pāvilostas pludmalē, ir baisā smaka, kas nāk no jūras puses. Sākumā šķiet, ka tās ir pūstošās aļģes, bet pēc laika atklājas, ka tās ir zivis dažādās sadalīšanās stadijās. Visa piekraste ir nosēta ar nelieliem zivju galvaskausiem, un izskatās kā aina pēc upurēšanas rituāla. Neilgi pēc tam, kad esam pagājuši garām Āķagala

Mazirbē ierodamies ap 10 vakarā. Meteorologi šodien sola pirmo gada tropisko nakti. Astoņās stundās ar velo esam pievarējuši 113 km. It kā jau nekas daudz. Runā,  ka nogalina nevis distance, bet temps. Mūs savukārt pievarēja tveice un ir sajūta, ka esam uzvārījušies. Kempinga saimniece sarūpē mums vakariņas un aukstu alu. Kādā brīdī pārstājam cīnīties ar

Kad esam Subatē, Elizabetei patīk iet uz Baltmuižas purvu. Garām baltajam krustam, kas uzstādīts pieminot latviešu un lietuviešu partizānu cīņas. Garām smirdošajām pilsētas ūdens attīrīšanas iekārtām un garāžām, kur manā bērnībā salasījās apkārtnes vīrieši un zili melniem, eļļās notašķītiem, pirkstiem zelēja prīmas un dzēra točkas šņabi. Gabaliņu no garāžām, kā meliorācijas grāvis, savu tecējumu sāk

Kamēr vieni Jāņu rītā guļ mājās un lāpa paģiras, mēs ar Elizabeti, spītējot spēcīgajām lietus gāzēm, dodamies uz 15 minūšu brauciena attālumā esošo Pilskalnes Siguldiņu. Vienā no dziļākajām Austrumlatvijas gravām, ko izgrauzuši ledāju kušanas ūdeņi kombinācijā ar īpašajiem reģiona klimatiskajiem apstākļiem, ir izveidojusies teritorija ar augstvērtīgu botānisko nozīmi. Uz ielas izskatās, kā pēc apokalipses –

Sadzērušies Bārbeles sēravota ūdeni, dodamies uz apmēram 10 kilometrus attālo Ozolaini, kur netālu no Kulšēnu mājām apskatāms produktīvākais Latvijas avots. Iesākumā, kā jau tas ir ierasts, nedaudz nomaldāmies. Kartē celiņš ir, dabā nav, un otrādi. Ārā pavasaris, saule spīd, cik jaudas, bet ceļi un pļavas vēl izkusušo sniegu pilnas. Piestājam pie ceriņu iežogotas mājeles, un

Iznākot no Aclejas ielejas grūti atgūt emocionālo līdzsvaru. Tā vieta tik ļoti atšķiras no iepriekš redzētā, turklāt gaisotne: absolūtais klusums, bezvējš un blāvā gaisma, rada savādu, tomēr nomierinošu noskaņu. Lai nedaudz atgūtos un pagatavotu pusdienas atrodam nelielu meža ezeriņu, kura krastos izstaipām kājas, pusdienojam un baudām svaigi gatavotu espresso. Ezeriņš izrādījās, kā jau daudzi, aizaugušiem

Piedzīvojumu gara dzīti nonākam Birķenelē, kur “Muzeju nakts” ietvaros dod ēst grūbu putru un māca visādas zinības. Te savulaik dzīvojis dzejnieks Rainis un netālu esošajā Ēģiptē pie vietējā mācītāja apguvis vācu un latīņu valodu. Senākais Ēģiptes nosaukums, kā izrādās, ir Vilkumiests. Esam ieradušies uz bioloģijas stundu, kurā skolotāja mums abiem un vēl kādiem 15 pirmskolas

Ik pa laikam, lai nedaudz atšķaidītu dabas brīnumu sarakstu, dodamies arī uz kādu, ja tā var teikt, popsīgāku dabas nostūri, kur cilvēku brīžiem ir vairak nekā lielveikalā pie alkohola stenda. Viena no šādām vietām ir Saulkrastu Baltā kāpa, kur īsi pirms saulrieta sapulcējas bundžiņu alus un benzīntanka kapučīno baudītāji. Soliņš, kas paver labāko skatu uz

Pa ceļam no Daudzeses uz Zalvi, nedaudz pēc tam, kad ceļš šķērso Viesītes upi, sākas 7 kilometrus garš, ideāli taisns ceļa gabals. Latvijā ir daudz taisnu ceļa gabalu, tomēr šis ir īpašs ar to, ka tam abās pusēs plešas sens, tumšs un brīnumains mežs. Bērnībā un jaunības gados, kad, dodoties uz laukiem, katru nedēļu braucām

Liepājā pārvietoties ar velosipēdu ir kaifs. Rīga šajā jomā Liepājai var pienest ūdeni. Mēs pa Ganību ielas filigrāno veloceliņu dodamies Nīcas virzienā. Sasniedzot pilsētas robežu, veloceliņš strauji apraujas, tomēr arī brauciens pa šoseju ir komfortabls, satiksme nav intensīva, un autobraucēji ir pieklājīgi. Tikko sākušas ziedēt ābeles un ķiršu koki, vietām jūtama tikko pļautas zāles smarža.

Pavisam netālu no ciemata ar, iespējams, garšīgāko nosaukumu Latvijā, atrodas arī Bārbeles sēravots, kuram 18. gadsimtā atpazīstamības ziņā nebija līdzīgu. Runājot par garšām, līdz Bārbeles sēravota apmeklējumam biju nogaršojis divu Latvijas sēru saturošu avotu ūdeni: Raganu sēravotā un avotiņā pie Čužu purva. Abos gadījumos kuņģis sākumā neatpazina dīvaini smakojošā ūdens brīnumainās īpašībās, sāka burkšķēt, bet

Uzreiz aiz vietas, kur Tūjas–Limbažu šoseja šķērso Vitrupi, mēs griežam pa labi Dziļezera virzienā un nevaram vien nopriecāties, cik skaistas ainavas paveras ceļa labajā pusē. Nav brīnums, ka te ainavu grezno nevis vecas mājeles ar sašķiebtiem jumtiem un aizaugušiem dārziem, bet gan lepnas savrupmājas ar augstām sētām un rosīgiem ļaudīm. Dziļo un ainavisko gravu izveidojuši

A trip to Latvia’s largest island is already worth it. The wide sandy meadows create the feeling that you have left the city and quickly start to distance yourself from stress and the city’s noise. And then suddenly you enter Bolderāja Republic, a place with large houses, high cranes, a church and possibly the tastiest