Uz Ķurmragu braucam, kad dienas jau ir garas, saulainas, bet vēsas un vientuļo zvejniekciemu vēl nav pārpludinājuši cilvēku bari. Ierodoties Ķurmragā ar automašīnu jāievēro zināma kārtība – auto novietošana uz ceļa, kas iet gar jūru nav atļauta, tāpēc mēs no tās atbrīvojamies kilometru iepriekš iedzenot to kāda no meža stigām. Šaurā zemes strēle starp jūru un ceļu ir apbūvēta un ierobežota ar zemiem koka žodziņiem, kurus rotā laipni aicinājumi nelūgtus viesus netraucēt, tāpēc, pēc dabas kautrīgiem ceļotājiem, piekļuve jūrai maršruta sākumposmā ir liegta.
Dodamies Salacgrīvas virzienā pa vēsturisko piejūras ceļu, kurš ir skaisti iezīmets ar 101. velomaršruta atšķirības zīmēm un ir Eiropas mēroga 13.veloceliņa fragments. No jūras pūš spēcīgs vējš, kas mums traucē sadzirdēt vienam otra vārdus. Kalna galā aiz plaša ābeļdārza, lepns kā briedis, izslējies koka nams, kura saimnieks izmeties vienā džemperī stāda ābeles. Kartē te ir iezīmēta Ķurmraga bāka, tomēr to nekur nemana. Garajā žogu un koka sētu rindā beidzot parādās sprauga un mēs iešmaucam liedagā.
Vidzemes akmeņainā pludmale te ir apskatāma visā savā krāšņumā – sākot no nelielu oļu nokaisītiem paklājiem, beidzot ar milzu apmēra laukakmeņiem, kuri te savas mājas atraduši pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Vētra šeit ne vienmēr spēj izkustināt lielos laukakmeņus, bet ar pārējiem krasta iemītniekiem tā dara, ko vēlas. Par to uz savas ādas 2005. gada vētrā pārliecinājās arī tālumā redzamā Ķurmraga bāka, kura tika uzbūvēta stāvkrasta augšpusē, bet jau 1967. gadā kādas vētras laikā tika apgāzta un nodzēsta. 1980. gadā bāka ar vētru palīdzību tika noslidināta līdz stāvkarsta vidusdaļai, bet minētajā 2005.gadā vētras laikā, bāka nonāca tur kur ir tagad, līdz pašai jūras malai, un ir bieža romantisku fotosesiju lieciniece.
Viens no vētras meistardarbiem ir Ķurmragam tuvumā esošās Ežurgas sarkanās smilšakmens klintis. Ties gan, vētras un viļņi nav vienīgie Ēžurgas klinšu autori, jo pa klinšu plaisām ceļu uz jūru te atrod divi Ežurgas upītes radīti ūdenskritumi. Laikā, kad mēs apmeklējām šīs klintis, viens no ūdenskritumiem rosīgi čalo un lepni izrāda vērienīgās, palos sanestās, zaru kaudzes. Ēžurgas klintīs mēs atradām apmēram 3 metrus dziļu alu, izviedojušos ieslīpi pret jūru, kas slāpē vēja un viļņu šalkas. Tajā valdīja neticams miers un klusums. Alā bija silti un mājīgi, un te mēs sēdējām uz lauču un gaigalu sapēdotajām smiltīm un dzērām tēju.
Apmēram kilometru no Ežurgas klintīm Salacgrīvas virzienā ātrodas vēl kāds piekrastes iemītnieks, kura vaibstus izveidojis 2005.gada 9. janvāra orkāns „Ervīns” jeb „Gudruns”. Zivtiņu atsegumi ir vairākus simtus metru gara sarkanā un baltā smilšakmens siena. Tās saldējumam Karlsons līdzīgā brūnā un baltā joslā, tik ģeometriski precīzi maina savu secību, ka grūti noticet klinšu dabiskajai izcelsmei. Kā vēlāk noskaidrojās, vētra Zivtiņu atsegumos bija radījusi 19 ievērības cienīgas alas. Ddivas garākās atrodas sarkanajās klintīs un ir ap 12 metrus garas. Tāpat interesanti ir 7 metrus garais, tā saucamais labirints ar vairākām ieejām, kas izveidojies baltajā smilšakmenī.
Pie Zivtiņiem nolemjam griezt atpakaļ un izvelamies atlikušo ceļa daļu veikt virs stāvkrasta. Sākumā taciņa ved pa skaistu priežu mežu, pa labi redzama jūra, kura no augšas izskatās klusa un mierga. Šur tur redzamas mājas, kuru žogi aizvien vairāk piespiežas stāvkrastam. Vienas mājas sēta ir uzcelta pie paša stāvkrasta, tāpēc tās apiešanai nepieciešama īpaša lokanība un zināma pārgalvība. Pēc brīža esam uz veloceliņa, kurš rotaļīgi līkumo cauri priedītēm, vienu aci pametot uz jūras pusi. Pēkšņi vairakas zīmes mūs aicina 300 metrus garu posmu tomēr veikt pa pludmali, jo priekšā ir privātīpašums.
Iedomājos, kā vācu vai skandināvu tūristi, iespējams ar maziem bērniem un ar saviem mantu pārkrautajiem velosipēdiem, klumpurē lejā pa trepēm. Tad kratās pāri akmeņainajai pludmalei, lai pēc 300 metriem raustos augšā pa ļodzīgajām koka trepēm un tiktu atpakaļ stāvkrastā. Es esmu par privātīpāšumu, tomēr, lai nerastos nevajadzīgi pārsteigumi un velomaršruts atbilstu nepieciešamajam priekšstatam par velo maršrutu, šīs lietas būtu vēlams atrisināt. No kājāmgājēju viedokļa šāda 300 metru novirzīšanās no celiņa, kas tieši iekrīt gar Ežurgas klintīm, ir pat ieteicama. Pēc kāda brīža jau esam atpakaļ pie mašīnām – vēja sapūstām, smaidīgām sejām un pamatīgi izbadējušies.
Comments