What are 100 Natural Wonders?
Celebrating 100 weeks until the 100th anniversary of Latvia, we, the 25 wolves team, are committed to telling you a little more about the 100 wonders of our Latvian nature every week. In recent years, we have been trying to spend every free moment in Latvian forests, meadows and marshes. We've gathered a lot of stories, pictures and videos about the experience, and it seemed like a good idea to share with those who might be interested. We especially want to emphasize the fact that they are 100 wonders of us, we did not try to create the TOP 100 of Latvia's natural wonders, because nature in Latvia has infinitely many natural wonders, and secondly, everyone has probably their own. We will be very happy if our experience is able to inspire you go more often in nature, because here you can find energy, peace and the real feeling that we are welcomed.
#40 Sietiņieža huligāni – savvaļas bites vai tomēr zāģlapsenes?
Šajā vietā nonācām pa ceļam no Valmieras uz Rīgu. Visu dienu biju lasījis lekcijas un man šķita, ka nekas nespēs glābt manu plīstošo galvu. Apzinos, ka tas izklausīsies pēc dabas spēju pārspīlēšanas, tomēr, jau izkāpjot no mašīnas Sietiņieža apmeklētājiem ierīkotajā stāvlaukumā, galvassāpes acumirklī rimās, un caur acīm, nāsīm un muti iekšup sāka plūst vieglums. Stāvlaukuma
#39 Riežupes ūdenskritums kurš pārtapa kaļķī.
Interesi par šo dabas objektu rada internetā nejauši uzieta pagājušā gadsimta sākuma bilde, kurā redzams iespaidīgs ūdenskritums, līksmi tūristi un upi šķērsojošs koka tilts. Ūdenskritums bija populāra tūristu apskates vieta – tik populāra, ka pat rotājusi kādu cariskās Krievijas pastkartīti. Otra bilde datēta ar 1935. gadu; attēlā redzamie vīrieši nopietni pozē ap ūdenskritumu, kura augstums
#38 Dāvida dolomītu ūdenskritums
Pagrieziens uz Dāvida ūdenskritumiem atrodas uz Pleskavas šosejas, netālu no Rīdzenes. Uz ūdenskritumiem neved norādes, un pagrieziens ir veiksmīgi paslēpies ainavā, tāpēc ar pirmo reizi pašaujam tam garām. Ceļš atduras pret vārtiem, kuros skaidri norādīts, ka te atrodas Lauksaimniecības universitātes mācību bāze un nepiederošiem ieeja aizliegta. Vecās dzirnavas, kur pašreiz ierīkota mācību bāze,
#37 Alūksnes ezera tempļi
Pleskavas šoseja, attālinoties no Rīgas, kļūst aizvien romantiskāka. Visainaviskākā tā ir aiz Smiltenes pagrieziena, kur ceļš ir taisns kā bulta un aizviļņo tālu līdz pat apvārsnim, bet visapkārt plešas labības lauki. Neilgi pēc pagrieziena uz Alūksni ainavu pārņem meži un ļoti reta satiksme. Rodas patīkama sajūta, jo ir izdevies aizbēgt no stresa, jezgas un trokšņiem.
#36 Kalamecu grava
Šī mums ir svarīga diena, jo no rīta mēs reģistrējam savu laulību. Uzreiz pēc tam, kad Elizabete iesniegusi savu pasi uzvārda papildināšanai, dodamies Alūksnes virzienā, lai pa ceļam iegrieztos apskatīt Kalamecu un Markūzu gravas. Nereti pats brauciens uz dabas objektu ir patīkams emocionāls piedzīvojums. Ārā ir pasakaini saulaina diena, pļavās ganās zirgi, un Pleskavas šoseja
# 35 Pēdējais Staburags
Staburags ir Raunas apkārtnes centrālais dabas objekts, par ko liecina ciemata centrā tam veltītā norāde. Raunas staburags ir ļoti izteiksmīgs populārā tūrisma apskates objekts. Tam ir sava labi iekopta autostāvvieta. Info stends ar Staburaga rašanās skaidrojumu un aicinājums saudzēt šo dabas brīnumu. Uz pašu dabas objektu ved lieliskas kvalitātes celiņš ar lepnu cilpu
#34 Gobdziņu tuksnešu garoza
Šodien pa labības laukiem rāpo kombaini, kas saceļ putekļu mākoņus, un traktori, kas uzar tikko nopļautos laukus, atstājot aiz sevis stārķu un vārnu rindas. Posmā no Skrundas līdz Lēnām Venta rāmi plūst cauri plaši pārskatāmiem laukiem. Vietā, kur Koja ietek Ventā un atrodas Lēnu katoļu baznīca, griežam pa kreisi un dodamies uz Lēnu ciemu. Lēnās
#33 Šlīteres mēmie ūdenskritumi.
No Mērsraga dodamies Kolkas virzienā meklēt Pitragsupi. Ainaviskā upīte ar savdabīgo vārdu, kurā ir ietverta netipiska ietekas vietas nosaukuma nominatīva forma, savā augštecē tiek dēvēta par Kukšupi. Iespējams, nosaukums saistīts ar tās iztekas vietu – Rukšpurvu, bet par to drošu ziņu nav. Pēc pāris kilometriem šķērsojam kluso šoseju un pazūdam mežā. Pitragsupītei ir īss, tomēr
#32 Ances mežu upju mežģīnes
Kurzemes velobrauciena laikā bija tā iespēja paviesoties Ances novadā, par kuru droši varētu apgalvot, ka tajā dzīvo nevis cilvēki, bet gan meži un purvi. Šajā novadā ir viszemākais iedzīvotāju blīvums valstī – apmēram divi cilvēki uz kvadrātkilometru. 1999. gadā, pateicoties maz izmainītajiem mežiem un purviem, kā arī izcilai dabas daudzveidībai, Ances novadā izveidots dabas liegums
#31 Lielā Pēterezera bruņurupuči.
Mazirbē sestdienas rītā valda svinīga rosība. Kāda etnogrāfiskā nama pagalmā sieviete lībiešu tautas tērpā ārzemnieku grupai vada ekskursiju. Pie veikala “Lats” novērojam divus vīriešus, kuri nāk laukā nokrāvušies ar sklandraušiem. Mašīnu uz divām dienām atstājam pie Lībiešu tautas nama, izkrāmējam velosipēdus un garām veciem koka namiem, kuros tirgo kūpinātas butes, dodamies pa taisno mežos. Balstoties
#30 Kurmāles svētais Baltavots un viņa noslēpumainais brālis
Bija pats vasaras sākums, laiks bija karsts, un debesis bija pārsteidzoši skaidras. Paēduši lepnas pusdienas ciematā, ko kādreiz dēvēja par Fēliksbergu jeb laimīgo kalnu, dodamies iekšā suitu zemēs, Alsungas virzienā. Leģenda vēsta, ka šo nosaukumu vieta ieguvusi, pateicoties kādam kapteinim, kurš negantas vētras laikā apsolījis uzcelt baznīcu tai vietā, kur izdosies laimīgi izkļūt krastā.
#29 Žanra klasika – Lojas upe.
Gaujas Nacionālā parka kaktā, vien 20 minūšu braucienā no Rīgas plūst upe, kuru Murjāņos visticamāk ir šķērsojis ikviens šo rindu lasītājs. Pieredzējušiem dabas staigātājiem Lojas upes krasti ir labi zināms maršruts, tomēr, pateicoties tam, ka Loja nav iekļauta starp tradicionālajiem pārgājienu ceļiem, tās krasti nav piemētāti ar plastmasas taru un cigarešu izsmēķiem. Gauja, Amata, Salaca un
#28 Labraga izsalkusī jūra.
Ar Elizabeti esam vienojušies, ka ceļa gabals no Pāvilostas līdz Jūrkalnei ir skaistākais, pa kādu esam braukuši. Varbūt tam par iemeslu kalpoja vasarīgā diena ar spožo sauli un ceriņiem, ābelēm un ķiršu kokiem, kas ziedēja kā traki. Iespējams, nepieciešamo iespaidu radīja plašums abās ceļa pusēs un tālumā redzamā un skaidri nojaušamā jūra. Apskatot Latvijas karti,
#27 Kino industrijas zvaigzne – Veczemju klintis.
Veczemju klinšu apmeklējumu var apvienot ar turpat netālu esošo Ķurmragu un tā apkārtnē esošajām klintīm (http://www.25wolves.com/kurmraga/), kūrām esam veltījuši veselu stāstu. Tomēr ja mēs salīdzinām abās vietās piedzīvoto – vietas atšķiras ļoti būtiski. Ķurmrags ir mežonīgs, romantisks un daudzveidīgs, savukārt Veczemju klintis ir kļuvušas par publisku atpūtas vietu, padarot tās vieglāk pieejamas vecāka gada gājuma
#26 Pāvilosta – aizbraukt un iemīlēties.
No meža iebraucam tieši Pāvilostā jeb Āķagalā, kā to mēdz dēvēt vietējie. Pirmais, ko ieraugām ir hipiju stila busiņš. Esam ieradušies pilsētā, kura, iestājoties atbilstošiem laikapstākļiem, kļūst par sērfošanas paradīzi. Ir silta pievakare, un Pāvilosta ar savu silto mieru un romantisko šarmu lēnām nozog mūsu sirdis. Pirmie redzētie cilvēki ar sup dēļiem vago Sakas upi.