#43 Skaistkalnes kritenes, kurās pazūd govis, zirgi un pat pirtiņas

 

 

“Suns!” apslāpēti iekliedzas Elizabete un cieši ieķeras man elkonī.

Pa dzeltenām lapām piebirušu meža ceļu mūsu virzienā nāk sirms kungs. Viņš iesmēķē un izpūš dūmus, cigareti neizņemot no mutes. Viņam līdzi ir paliela auguma vilku aitu suns. Netālu no mums suns vairs nespēj noslēpt sajūsmu par nenovēršamo tikšanos un pēdējos soļus veic, nedaudz ieliecies un stīvi luncinot asti. Jautāju kungam, vai suns gadījumā mūs neapēdīs, uz ko viņš atbild, ka suns normālus cilvēkus neēdot.

Smēķējošais vīrs ir tā ap septiņdesmit, bet suns izskatās jauniņš un neuzkrītoši cenšas palēkties un nolaizīt man seju. Vienmēr ir patīkami satikt vietējos, īpaši mežā. Mūsu jautājums par kritenēm veco kungu nepārsteidz. Diez vai vispār kaut kas viņu spēj pārsteigt. Rādām uz karti, kurā attēlotas ievērojamākās apkārtnes kritenes un jautājam, kā labāk līdz tām nokļūt. Viņš, cigareti no mutes neizņēmis, stāsta, ka mežā ir sakrituši koki un taciņas vairs nav izejamas, lai nākam viņam līdzi, viņš parādīs labāku ceļu. Kā izrādās suni sauc Rembo, lai gan vairāk pēc Rembo izskatās viņa saimnieks.

Ar kritenēm saistīti daudzi stāsti un leģendas. Kādam zeme esot aprijusi govi, citam zirgu, trešajam zeme atvērusies zem pirtiņas, kura tad arī pazudusi ar galiem. Skaistkalnes pusē iedzīvotāji, līdzīgi kā Rembo saimnieks, jau ir pieraduši pie kritenēm, jo tieši te vērojamas Latvijā nozīmīgākās karsta kritenes – sarežģīta ģeoloģiska parādība, kas norisinās pazemē. Ūdenim izskalojot šķīstošos iežus, tai skaitā ģipšakmeni, pazemē veidojas tukšumi, un, tiem pakāpeniski palielinoties, zemes virsējie slāņi zaudē pamatu un iebrūk.

Smēķējošais Rembo saimnieks, kura cigarete, šķiet, īsāka nekļūst, stāsta, ka tepat ceļa malā esot divas kritenes. Patiesi, ceļš izlīkumo starp divām dziļām gravām! Viņam pašam viena tāda kritene esot iebrukusi taciņā, kas vedusi uz pirti. Kungs iet lēnām un aizrautīgi stāsta dažādus kriteņu stāstus un to, kā vētra ir sagāzusi mežā kokus. Dažas kritenes esot jau ļoti senas un to varot noteikt pēc lielajiem kokiem, kas aug tajās. Pēc brīža mums jāšķiras, kungs aiziet pa lielo ceļu, mēs nogriežam mežā. Rembo vēl kādu sprīdi nāk mums līdzi, kamēr saimnieks to ar lielām pūlēm sasauc.

Mežā ir rudens. Sakrituša lapas, vētras sagāzti koki un kritenes, kuras ir piepildījis jau vairākas nedēļas no debesīm krītošais ūdens. Lai, tā teikt, labāk saaugtu ar mežu, jau pēc 10 minūtēm esam piebriduši zābakus un, kārpoties pāri nolauztajiem kokiem, sasmērējuši drēbes. Mežs vislabāk smaržo tieši šādās siltās rudens dienās. Atrodam trīs meža ezeriņus, kuri radušies dziļu kriteņu vietās un neskaitāmas brūna ūdens pielietas dobes, kuras sparīgi papildina pa gabalu sadzirdamas urdziņas.

Atpakaļceļā izejam uz tā paša rudenīgā ceļa. Brienam pa mirušajām lapām un apspriežam negaidīto tikšanos ar kungu. Tālumā ierejas suns, droši vien Rembo.

 

Aptuvens pārgājiena maršruts: https://balticmaps.eu/?lang=lv&draw_hash=sechda&centerx=543000.0384103004&centery=6249679.141379657&zoom=0&layer=map&ls=o

#48 Ezernieku karsta kritenes un citi dabas dižie sīkumi      

Ceļa malā vairākus gadsimtus stāv Čerņauska ozols, kurš nosaukts tuvāko māju vārdā. Lielais koks ar savu rāmo mieru un diženumu rada klātbūtnes un drošības sajūtu. Sekojot tradīcijai, kura zināma ikvienam jau no mazotnes, ar apskāvieniem nomēram dižkoka apkārtmēru. Ārā ir lietains un vēss, bet koka miza ir maiga un silta, un nemaz negribas koku laist vaļā. Izklausās nedaudz smieklīgi, tomēr tie, kas ir apmīļojuši kokus, sapratīs.

Pārgājieni dabā man vienmēr saistās ar tādu meža ceļu vai nomaļu taciņu meklējumiem, kuros būtu vismazākā iespēja satikt cilvēkus, tāpēc, plānojot maršrutu, vienmēr salīdzinu vairākas digitālās kartes, un katra no tām mums ir sagādājusi gan patīkamus pārsteigumus, gan iespēju negaidītam piedzīvojumam.

Visinteresantākie ir celiņi, kas kartē apraujas meža vidū – tu ej un domā, kas sekos tālāk? Neiezīmēts ceļa turpinājums vai slīkšņa, no kuras iznāksim piebristiem zābakiem? Biežāk tomēr atrodam vismaz aizaugušu taciņu, bet gadās, ka ceļš apraujas un mēs ilgi brienam pa džungļiem vai bebru nopludinātu mežu. To es saucu par piedzīvojumu dabā.

Vēl, plānojot maršrutus, prātā iztēlojos, kā varētu izskatīties, smaržot un skanēt vietas, kurām dosimies cauri. Tieši šī neizmērāmā atšķirība starp manu iztēli un pieredzēto realitāti rada visspilgtākās emocijas. Dabā ir iespēja sajust savu ķermeni. Ik mirkli es jūtu, redzu un saožu dabu. Jūtu salu un svelmi, lietus lāses un sviedru smaku. Jūtu tulznas starp kāju pirkstiem un jūtu mugursomas smagumu plecos. Es jūtu īstas slāpes, izsalkumu un patīkamu nogurumu. Tikai dabā var izbaudīt sasmērēto sviestmaižu un ūdens patieso, neatkārtojamo garšu.

Aiz Čerņausku ozola samanām kartē neatzīmētu celiņu, kurš pazūd mežā un iet aptuveni mums vajadzīgajā virzienā. Pēc īsas šaubīšanās dodamies cauri skaistam mežam un nonākam taisni pie Ezernieku karsta kritenēm. Par karsta procesiem dabā esam rakstījuši arī stāstā par Skaistkalnes kritenēm. Te karsta procesi ir radījuši trīs lielus ezerus, no kuriem Linezers izpelnījies vislielāko slavu, jo tajā esošais ūdens ik pa laikam nozūd pazemē.

#44 Kalnrēžu dolomītsmilšakmens dabā un Rīgas ēku fasādēs

Piestājam Glāžšķūnī pie tilta pār Ogres upi, kura esot nosaukta par godu zušiem (ugrj no krievu valodas). Tāpat runājot, ka nosaukumu esot devusi Katrīna II, kas, ja var ticēt leģendai, izaugusi Ogres krastos Mazstaldātu mājās. Savukārt par glāžšķūņiem kādreiz sauktas stikla ražotnes, kuru Latvijā bijis papilnam. Te ir bijuši pat divi – baltais un zaļais glāzšķūnis, kur attiecīgi ražots caurspīdīgo un krāsaino stiklu.

Apskatot ceļa malā novietoto Kalnrēžu atsegumu shēmu, redzams, ka dabas pieminekļa teritorija sastāv no divām daļām. Augšējais jeb Glāžšķūņa posms ir 1,4 km garš, un tas sākas uzreiz lejpus tilta. Šā posma atsegumi atrodas abos upes krastos, tie ir līdz 5 m augsti un vienā daļā posma veido savdabīgu kanjonu. Klupdami, krizdami gar tilta malu nošļūcam pie Ogres upes. Līdz ar nesen pieredzētajām spēcīgajām lietavām upes dolomīta krasts ir pārklāts ar slideniem dubļiem, kurus sedz biezā kārtā sakritušas lapas.

Slidinādamies dodamies gar straujo upi, rāpjamies pāri milzīgu koku stumbriem, kuru svaru iezis nav izturējis un iegāzis upē. Vietām iezis apaudzis ar spilgti zaļām sūnām, caur kurām sūcas un pil mazas urdziņas. Tālākajiem notikumiem mēs nebijām gatavi, jo nejauši uzgājām pārsteidzoši skaisto Glāzšķūņa garo ūdenskritumu, par kuru pastāstīsim kādā no nākamajiem 100 dabas brīnumu stāstiem.

Pa ceļam uz otru atsegumu nolemjam piestāt pie Sietiņu dižakmens, saukta arī par Velna akmeni. Kā skaidri norāda nosaukums, arī ar šo akmeni Velnam ir bijusi darīšana. Teika stāsta, ka ar to nelabais plānojis aizsprostot Ogres upi, tomēr iedziedājies vienmēr modrais gailis, novēršot nelaimi un velns akmeni atstājis tur, kur tas ir tagad.

Līdz šim redzētie dižakmeņi parasti ir bijuši ceļmalās, nelielās pļaviņās, pie meža vai kā tas ir Nīcgales dižakmens gadījumā – pašā meža vidū. Ar Ogres rajona lielāko dižakmeni ir citādāk – tas lepni guļ labības lauka vidū. Vasarā un pavasarī tas paslēpjas miežos, kviešos vai kukurūzā. Savukārt rudenī un ziemā tas ir ekshibicionists un redzams jau pa gabalu.

Lejā esošais jeb Kalnrēžu posms atrodas 1,8 km lejpus Glāžšķūņa posma – iepretim Kalnrēžu mājām – un ietver 0,4 km garu atsegumu upes kreisajā krastā. Māju saimniekiem apjautājamies, vai varam te atstāt mašīnu un vai bieži brauc ceļotāji. Uz abiem jautājumiem saņemam apstiprinošu atbildi. No mājas izskrien rotaļīgs vilku aitu suns, kurš līdzīgi kā Skaistkalnes kritenēs satiktais Rembo ir sajūsmā par mūsu klātbūtni.

Šķērsojam lauku un pazūdam krūmos, nelielu gabaliņu iespējams iet gar upi, tad gan jākārpās augšā pa stāvu nogāzi. Drīz vien nokļūstam amfiteātrim līdzīgā padziļinājumu, kurš atgādina meteorīta krāteri. Izrādās, te atrodas vecais karjers, kurā 1930.–40. gados ir iegūts t.s. Rembates dolomītsmilšakmens. Tas pielietots kā būvakmens Rīgā Mākslas akadēmijas galvenās ieejas kolonās, Dubultu baznīcas altārī, kā arī Finanšu ministrijas pirmā stāva fasādes apdarei.

Te atsegums ir augstāks, sasniedzot pat 8 m un no tā paveras burvīgs skats uz Ogres upes lokiem. Dabas pieminekļa teritorijas īpašā vērtība ir tāda, ka tie ir lielākie un, iespējams, vienīgie Ogres svītas savdabīgo iežu atsegumi Latvijā. Kaut kur lejā, starp lielajiem klintsbluķiem, meklējama 3 metrus garā Ogres upes ala, kuras apmeklējumu augstā ūdens līmeņa dēļ atliekam uz citu reizi. Pa dzeltenajām kļavu lapām dodamies cauri nelielajam mežam un pāri laukam uz mašīnu. Ir oktobra vidus, bet siltā gaisma un zaļais lauks saka, ka ir vasara.

 

Karte: http://ej.uz/kalnrezuatsegums

Avoti: Ogres novada Tūrisma informācijas centrs