#33 Šlīteres mēmie ūdenskritumi.

No Mērsraga dodamies Kolkas virzienā meklēt Pitragsupi. Ainaviskā upīte ar savdabīgo vārdu, kurā ir ietverta netipiska ietekas vietas nosaukuma nominatīva forma, savā augštecē tiek dēvēta par Kukšupi. Iespējams, nosaukums saistīts ar tās iztekas vietu – Rukšpurvu, bet par to drošu ziņu nav. Pēc pāris kilometriem šķērsojam kluso šoseju un pazūdam mežā.

Pitragsupītei ir īss, tomēr galvu reibinošus tecējums, kurš sākas Rukšupurvā, tad caur dziļu gravu nokāpelē pa Šlīteres Zilo kalnu nogāzi, ko senatnē apskalojis Baltijas ledus ezers. Tālāk Pitragsupītei ir paveicies līkumot cauri koši zaļiem Šlīteres dabas parka priežu mežiem un mitrājiem līdz to pēc kārtējā līkuma sagaida 7 km garais Zviedrgrāvis, kurš līdzās Mežvidu valkam ir Pitragsupes lielākā pieteka.

Taisnības labad gan jāatzīmē, ka kopš pavasara lielie ūdeņi jau sen ir aizskrējuši un Zviedrgrāvis, kā jau tas kārtīgam valkam pienākas, ir sauss. Tāpēc Pitragsupei tālāk jāplūst vienai, lai pēc garāka skrējiena ielīkumotu Baltijas jūrā. Izžuvušo valku burvība slēpjas tajā, ka tie sniedz iespēju uzzināt, kā izskatās ūdensteces, kad tās neklāj ūdens. Līdzās atsegtām koku saknēm un noapaļotiem akmeņiem Zviedrugrāvis dod iespēju apskatīt nelielo Zviedrugrāvja ūdenskritumu.

Zilgani sarkanīgais ūdenskritums veidojies, pateicoties Latvijā salīdzinoši reti sastopamajiem Narvas svītas dolomītiem un dolomītmerģeļiem, kuri ir arī citu apkārtnes ūdenskritumu autori. Tikko ir nolijis lietus, smaržo pieblīvētās ceļa smiltis, padarot atpakaļ ceļu vieglāk izbraucamu. Pie reizes apskatām vēl vienu ūdenskritumu, kurš līdzīgi kā Zviedrugravja kolēģis mēmi gaida rudens lietavas. Kā vēlāk noskaidrojas, šis ūdenskritums atrodas teritorijā, kuru apmeklēt, atskaitot īpašus gadījumus, ir aizliegts, tāpēc nenorādīsim tā nosaukumu un atrašanās vietu.

#1 Šlīteres zilie kalni

Ideja par to, ka brauksim tieši šajā virzienā radās kādā augusta vakarā – gribējām mežus, laukus un jūru –tā, lai būtu maz cilvēku, bet daudz dabas. Plānojām noiet pēc iespējas vairāk, tāpēc atmetām ideju par telti un Depo nopirkām tentu (2×3 m) ar šņorēm.

Rīga–Mazirbe
IMG_20160603_224320Ceļš uz Mazirbi sākas ar sastrēgumu, kas stiepjas no Salu tilta līdz Spicei (ja ir iespēja, no Rīgas jāizbrauc pirms sastrēguma stundām), tomēr jau aiz Slokas, iebraucot rāmajos zvejniekciemos, darba nedēļas spriedzes atspere lēnām sāk atlaisties. Pēc Kolkas raga autobuss strauji rauj uz dienvidiem, esam Slīteres mežos, kur īsā laikā ceļmalā redzam iztrūkstamies stirnu un buciņu. Straujums kādā nomainās ainava ir relaksējošs un signalizē, ka esam nonākuši citā – unikālā realitātē. Slīteres Nacionālais parks jau gandrīz gadsimtu ir pasargāts no saimnieciskās darbības, un izceļas ārkārtīgi daudzveidīgu ekosistēmu. Ne velti Latvijas pirmās brīvvalsts laikā to sauca par Šlīteres dabas pieminekli.

IMG_20160604_222946Mazirbē mūs izlaiž pie Lībiešu tautas nama, pārējie autobusa pasažieri klusām uzsūcas apkārtējā ainavā un pazūd. Zvejnieku viensētas izskatās kā no Brīvdabas muzeja, klusas un neapdzīvotas. Mājas ir apjoztas ar zemām sētiņām, nekur nemana suņus, kas citviet, jo īpaši Latgalē, ceļiniekiem sagādā papildu adrenalīnu.

Nometni ierīkojam apmēram 2 km no Mazirbes, pie pašas jūras. Ūdens ir silts kā piens, sagaidām mirkli pirms saulrieta un laižam pa pliko nopeldēties. Pludmale ir tukša, tikai lidmašīnas mūs sveicina ar baltajām ledus kristālu svītrām, un uz Irbes šaurumu peldošie kravas kuģi sūta pa retam vilnītim. Vakariņās kuskuss ar gaļu, melna tēja un viegla priežu šūpošanās. Krēslot sāk vēlu, bet pilnīga tumsa tā arī neiestājas.

IMG_20160604_125328Mazirbe–Šlītere
No rīta, paēduši spēcinošās auzu pārslas, dodamies uz Mazirbes kafejnīcu iedzert kādu kafiju un apēst sklandrausi, bet kafejnīca ir ciet, tāpēc nākas samierināties ar lībiešu vēstures līkloču foto ekspozīciju. Vēlāk dodamies uz Šlīteri. Maršruta izmaiņas mūsu ceļam klāt pieliek apmēram 5 km,bet mēs nebēdājam.

Apmēram 4 km mērojam pa asfaltu,bet, lai nogrieztu līkumu, dodamies mežā, kur pa stigām, brienot cauri Juras laikmeta cienīgām papardēm un ģībstot no dabas daudzveidības, nonākam nelielā pļaviņā. Apmēram 40 m attālumā sakustas ainava, un četras rūsganas muguras riksīšiem šķērso pļavu un pazūd krūmos. Mēs sastingstam, nekad neesam redzējuši mežacūkas tik tuvu. Galvā sāk maisīties stāsti par mežacūkām, kas laikā, kamēr sivēni vēl nav paaugušies mēdz būt agresīvas. Noskatām koku ar kāpšanai ērtiem zariem un, lai pasvītrotu savu vietu barības ķēdē, izdodam vairākus šausminošus skaņas signālus. No krūmiem izskrien vēl četri tēli, no kuriem viens apstājas un ilgu laiku raugās mums tieši acīs. Rukša sejā interese mijas ar dziļu vienaldzību, pēc brīža tas attopas un vieglā riksī pazūd meža biezoknī, pa ceļam salaužot pāris satrunējušu koku zarus.

IMG_20160604_125411Lai paaugstinātu mūsu kaujas spējas, apbruņojamies ar lielāko atrodamo koka gabalu un dodamies tālāk. Esam sasnieguši Zilo kalnu nogāzi, kas viscaur nosēta ar meža lokiem jeb lakšiem, kas zied kā traki un izplata patīkamu svaigu loku aromātu. Šlīterē apmeklējam Šlīteres bāku, kas ir kļuvusi par modernu tūrisma punktu. Savukārt Mežkunga mājas pagalmā dundžiņu valodas pavadījumā norisinās svētku koncerts, vietējie amatnieki tirgo savus izstrādājumus, var garšīgi paēst un nopirkt kūpinātas zivis. Arī mēs iekrītam tirgotāju valgos – izdzeram ne tikai dienišķo kafijas tasi, bet arī nogaršojam kazas piena saldējumu un mielojamies ar laša steiku, kas veikli no mūsu pusdienu ēdienkartes izstūma līdzpaņemtās desmaizes.

Paradoksāli, ka tieši šeit, Mežkunga mājas tikko pļautajā zālienā, nevis iepriekš bristajos džungļos, katram no mums uzbruka pa ērcei. Tomēr ilgi nebēdājām, atsvabinājāmies no mazajiem asinssūcējiem un devāmies tālāk.

Šlītere–Melnsils

IMG_20160605_111116Ceļš uz Melnsilu sākas pa klusiem mežu un grants celiņiem, kuros nesastopam ne automašīnas, ne cilvēkus. Aiz Cirstes griežam pa kreisi un gar karjeru nonākam īsajā, bet skaistajā kanjonā, ar meža loku noaugušām nogāzēm un smilšakmens atsegumiem. Lai nokļūtu uz Latvijas mežu izveidotā ceļa, veicam vēl vienu kāpienu augšup Zilajos kalnos un pa azimutu, cauri mežu biezoknim atrodam stigu, pa kuru nonākam uz ceļa. Šo daļu mēs nosaucām par Slīteres safari. Īsajā ceļa gabalā no krūmiem aizbiedējam neapmierinātu alni, kurš norūca un lempīgi ieskrēja mežā, bet trīs briežu mātes ar diviem maziem bembijiem pamanījās mums parādīties pat divreiz. Savukārt viena ziņkārīga stirna mūs sagaidīja pienākam pavisam tuvu klāt un tikai tad devās savās darīšanās.

Atlikusī gājiena daļa ir pa klusiem celiņiem, ainava nomainās uz piejūras priežu mežiem, riet saule un tālumā aizlec vēl divas stirnas. Pāris kilometrus pirms Melnsila iekārtojam nometni, ķermenis ir patīkami noguris, uz lēnas uguns gatavojam makaronus ar pupiņām un tunci tomātu un čili mērcē. Saule ir norietējusi, bet ārā ir gaišs, tāpēc pirmos odu uzbrukumus izdodas atvairīt tīri labi, tomēr acis līp ciet un ir skaidrs, ka riebīgie asinssūcēji šonakt labi paēdīs.


Melnsils–KolkaIMG_20160605_113603
Melnsilā ierodamies agri, esam izslāpuši un taisnā ceļā dodamies uz veikalu. Maršrutā sastaptās upītes drīzāk atgādina purvu notekgrāvjus, tāpēc ūdens, arī izvārīts, nezaudē riebīgo garšu un krāsu. Šī iemesla dēļ vēlams nodrošināties ar dzeramo ūdeni jau laikus. Pie veikala vietējā jaunatne jau ir ieņēmusi savas vietas, daži malko alus dzērienus, bet citi svētdienas pavadīšanai sagatavojušies nopietnāk un cilā 0,7 l šņabja pudeli.

Uzreiz aiz Melnsila robežas dodamies mežā un apmēram 4 km mērojam pa taciņu, kas līkumo pa pašu stāvkrasta malu. Pa labi no mums ir spilgti zila jūra, bet pa kreisi – ziedošiem brūklenājiem un spilgti zaļām sūnām pilni priežu meži. Atlikušo ceļa daļu līdz Kolkas ragam ar vēja sapūstām sejām un smaidu uz lūpām veicam vienā rāvienā. Te ieturam pusdienas un ejam uz Kolku.

No jūras tuvojas tumši zils mākonis, bet tas mūs tikai pabiedē un aizpeld Rīgas virzienā.  Kolkā elpojam svaigo gaisu un lēkājam klasītes. Vienīgajā Kolkas kafejnīcā apēdam auksto zupu. Pēc brīža esam autobusā, kurš mūs ar saknēm izrauj no Slīteres mežiem un iemet Rīgas nezāļu kaudzē. Nekas. Mēs atgriezīsimies un izaugsim te vēlreiz.

Šeit atrodams aptuvens ceļojuma maršruts. Tomēr tā kā Slīteres Nacionālajā parkā ietilpst teritorijas, kurās cilvēku atrašanās tiek īpaši regulēta, silti iesakām, plānojot pārgājienus, pārliecināties par tiesisko regulējumu teritorijās, kuras šķērso maršruts.

#98 Ērģeļu klintis–Berlīne–Rauna

Mūsu dabas ceļojumi, vispārīgi izsakoties, ir iedalāmi divās kategorijās. Pirmajā ietilpst brauciens ar auto – kad mēs piestājam konkrētās vietās, uzņemam foto un dragājam uz nākamo punktu vai sliktākajā gadījumā uz mājām. Šādi ceļojumi gadās tad, kad esam slinki, mums ir maz laika, vai vieta, mūsuprāt, nav tā vērta, lai veltītu tai daudz laika. Pēc šādiem braucieniem atgriežamies piekusuši no kratīšanās mašīnā un ērcīgi. Es ceru, ka kļūdos, tomēr man ir nelabas aizdomas, ka šādi izskatās lielākās sabiedrības daļas ceļojumi Latvijas dabā.

Otrā ceļojumu kategorija ir īstie ceļojumi dabā. Kad vairākas dienas ar Elizabeti spriežam par virzienu un galamērķi, rūpīgi plānojam maršrutu un labu laiku pirms ceļojuma mūs pavada patīkams satraukums. Līdzīgs tam, kāds radās bērnībā vasaras sākumā, pirms došanās uz laukiem. Vakarā sakrāmējam somas, no rīta pievārām pilnu termosu ar piparmētru tēju, paņemam nazi, deglīti, gāzes balonu un kramiņu. Parasti steidzamies un gandrīz nokavējam vilcienu vai autobusu.

Pa ceļam vērojam mostamies dabu un ēdam līdzpaņemtas maizītes. Īstie piedzīvojumi notiek starp šiem, it kā nozīmīgajiem dabas objektiem. Kad visu dienu esi vandījies pa mežiem vai gājis gar bez ļaužu jūru un pēkšņi nokļūsti pie šiem objektiem – alām, bākām, purva laipām – un satiec pirmās kategorijas ceļotājus, es parasti jūtos svešs. Kaut gan tāds mēdzu būt arī pats: mašīna – daži foto instagramam – mašīna. Atceroties trīs dienu pārgājienu gar dižjūru un pa Slīteres mežiem: viss skaistais notika starp Šlīteres bāku un Kolkas ragu: kailpeldes saulriets jūrā, spriedzes pilna tikšanās ar mežacūku ģimeni, nesteidzīgas pelašķu un brūkleņu mētru tējas dzeršanas un nakšņošana zem zvaigžņotām debesīm.

Arī šodienas pārgājiens ir paredzēts savienojot divus ārkārtīgi skaistus Latvijas dabas brīnumus: Ērģeļu un Līču–Laņģu klintis. Pārgājiena garums ir nepilni 28 kilometri, kas ir pievarami, Cēsīs ceļu sākot plkst. 11:00, lai jau ap septiņiem vakarā no Lodes brauktu līdz Cēsīm un uz Rīgu dotos ar pēdējo transportu plkst. 20:00. Vienā rāvienā nokļūstam pie plašākajām vienlaidu smilšakmens klintīm Latvijā, kuras, ja var ticēt nostāstiem, savu nosaukumu ieguvušas, pateicoties ērģeļu skaņām līdzīgajai atbalsij. Uzreiz pēc Ērģeļu jeb Ērgļu klintīm, kā tās bieži mēdz saukt, sākam īsto dabas piedzīvojumu. Mazliet gājuši pa kartēs neuzrādītu ceļu, mēs griežam mežā un pēc brīža nonākam pie Gaujas vecupes, kuras krastu rotā Ērģeļu klinšu nepopulārā mežonīgā māsa – Rāmatu klintis.

Esam tikai mēs un bariņš meža pīļu. Daba te ir neskarta, un sakritušie koki netiks novākti, no šaurās taciņas, līdz satrunēs. Tālāk caur mežu un pāri rapšu laukam līdz Rāmniekiem, no kurienes pa ārkārtīgi piemēslotu ceļu dodamies uz Jāņmuižu, kuras apkārtnē meklējama noslēpumainā Berlīne. Berlīnes vārdā nosauktais smilšakmens atsegums atrodas netālu no attīrīšanas iekārtām, un tas no vienas vietas ir noklāts ar uzrakstiem, zīmēm un skrāpējumiem. Man neizdevās atrast informāciju par to, kā šī vieta ieguvusi savu nosaukumu.

Tālāk gar Gauju līdz pat burvīgajam Kazu iezim ved taciņa. Šonakt pulkstenis tika pagriezts par stundu uz priekšu un tumsa iestāsies jau 16:30, tāpēc pie vientuļajiem Kazu ieža atsegumiem ātri ieturamies un laižam tālāk. Tepat arī Leukādijas ciems, kur 1900. gadā savu māju uzcēla dzejnieks Eduards Treimanis-Zvārgulis, te viņš arī apglabāts. Ciems nodēvēts, atsaucoties uz Jonijas jūrā esošo Leukādas salu. Aiz Leukādijām esam spiesti apmēram kilometru mērot pa šoseju, jo jāšķērso Rauna un gribas paskatīties uz slaveno Raunas dzelzceļa tiltu. Tālāk līdz Lodes ķieģeļu ražotnei dodamies pa dzelzceļu. Tālumā ierejas suņi. Strauji satumst un sāk snigt. Šis ir pirmais sniegs.

#25 Ceļojums uz Latvijas malu: Liepāja-Pāvilosta

Liepāja ir īpaša pilsēta. Jau pats brauciens ar vilcienu uz Liepāju ir dabas kaleidoskops ar mežiem, pļavām un purviem, pie vilcieniem pieradušām stirnām un pamestām, mežos ieaugušām dzelzceļa stacijām. Te ir pludmale ar īstu jūru un mols, kur makšķernieki no ūdens velk laukā slaidās vēja zivis, kuru zaļās asakas pārsteigs nesagatavotu gardēdi. Tirgus, kurā vienmēr var atrast kādu lauku kārumu. Viesu nams “Ezeramāja”, kuru esam atklājuši un kurā patīk atgriezties. Hipsterīgā Bulanžērija, kurā ir trīs stāvi, telpas, kurās grūti apgriezties, un jumta terase, uz kuras saimnieko zvirbuļi-laupītāji. Tie ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mūsu gada pirmo velo ekspedīciju sākām tieši Liepājā.

Uz Liepāju ir vērts aizbraukt kaut vai, lai pavizinātos pa pilsētas veloceliņiem, un pa vienu no tiem mēs izripināmies no pilsētas un gar vecajiem fortiem iebraucam mežā. Knapi esam iesiluši, kad jau nonākam pie Kapsēdes akmens milža, kas ir augstākais Latvijas dižakmens un atrodas pie bijušās dzelzceļa pārbrauktuves. Tā augstums ir 4,3 metri – ar vairākiem apkaunojošiem mēģinājumiem nespēju uzrāpties tam mugurā.

Akmens ir piedzīvojis dažādas likstas – 20. gadsimtā tas ir pārcietis vairākus šķembu tīkotāju uzbrukumus, bet Pirmā pasaules kara laikā vācu karavīri akmenī uzšņāpuši uzrakstu “Weltkrieg 1914–1916”. Dižakmens atrodas kādreizējā Baltijas Ledus ezera pārskalotajā līdzenumā, kur to apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu izskalojuši viļņi un izspiedis ledus. Vēsturisko ledus ezera senkrastu iepazinām jau Šlīteres Zilo kalnu pārgājienā.

Kapsēdes veikalā uzēdam saldējumu, nobildējam 18.gadsimtā celtās Medzes dzirnavas un gar pašu Baltijas ledus ezera senkrastu dodamies uz Ziemeļiem. Stāvā, pļavām noaugusī 15–20 m augstā nogāze skaisti kontrastē ar pretējā ceļa pusē ziedošajiem rapšu laukiem, kuru plašums neļauj skaidri aptvert pie apvāršņa rotējošo vēja ģeneratoru patiesos apmērus. Ceļš praktiski ir bez reljefa, jo braucam gar piekrasti. Mugurā pavējš, ainava rada iespaidu, ka esam kaut kur dienvidu zemēs, satiksme ir reta, un autovadītāji apbrauc mūs ar drošu loku.

Pie Medzes muižas nogriežam uz grants ceļa un dodamies Saraiķu virzienā. Saraiķos bērni, mūs ieraudzījuši, pamet rotaļas un azartiski sveicina, iespējams, notur par ārzemniekiem.  Patīkami būt kādam par notikumu, kaut vai nelielu. Netālu aiz Saraiķiem, pa ceļam uz jūru saskatāmi vairāki uz pārdošanu izlikti grausti. Tajos kādreiz mitinājusies 15. radiotehniskā brigāde, kuras uzdevums bijis Padomju Savienības jūras krasta robežapsardze.

Tāda sajūta, ka šodien viss zied, un ceļa neparastā ainava apbur. Ziedošo rapšu jūra saplūst ar tirkīzzilo jūru. Abu jūru gandrīz neticami košās krāsas radījusi šodienas netipiski spožā saule, par kuras augsto radioaktivitāti ziņoja veikala radio. Saraiķu muiža ir paslēpusies koku pudurī, tāpēc te ceļš pazūd pārkārušos zaru tunelī. Pēc brīža jau esam Ziemupē, Padomju armijas bāzes drupas nemaz nemeklējam, vien piestājam pie Ziemupes baznīcas, kuru sens aizliegums kuģu ceļu tuvumā būvēt maldinošus un augstus objektus, ir atstājis bez torņa.

Pie Ziemupes muižas mūs izprašņā viesmīlīgā blakus māju saimniece Valentīna. Dabūjam zināt, ka sakarā ar tauvojošajām vēlēšanām Ziemupi šodien pagodinājuši vietējās partijas pārstāvji. Uz jautājumu, kāpēc pati Valentīna nav tautas namā līdzās citiem ziemupiešiem, Valentīna atbild, ka pavasarī mājās esot daudz darbu, kas svarīgāki par šāda veida saietiem – dārzā jānolasa gliemeži.Izbraukuši no Ziemupes piestājam pie Aužuļu dižliepas, kuru pamatīgi apskādējis bēdīgi slavenais 2005. gada orkāns Ervīns.

Ziemupes dabas liegums mūs ierauj pirmatnējos piejūras mežos, kuri, pateicoties padomju laiku piejūras teritorijām raksturīgajiem saimniekošanas un atrašanās ierobežojumiem, ir saglabājuši savu pirmatnējo dabu. Pa vienu no stigām nolemjam nobraukt līdz jūrai. Stigas malās atrodamās alus bundžas un cigarešu paciņas norāda uz to, ka neesam šeit pirmie. Šeit meži dzen saknes pelēkajās kāpās, kuras kopā ar vēju locītajām priedēm rada savdabīgu ainavu. Jūra ir pelēka un vientuļa, pludmales kāpās iedzīti koka mieti, iespējams, vēl no padomju laikiem.

Aizskrienam līdz Akmeņragam, kur izslējusies 37 metrus augsta sarkanu ķieģeļu bāka, kura brīdina par vienu no kuģošanai bīstamākajiem apvidiem visā Latvijas piekrastē. Akmeņrags pieredzējis vairākas kuģu katastrofas – zināmākā no tām ir 1923.gadā notikusī tvaikoņa “Saratow” uzskriešana uz sēkļa. Tvaikonis kā tvaikonis, kas tur liels?– jūs man jautāsiet. Tomēr, kā izrādās – “Saratow” 1919. gadā, kad Rīgā uzturēties nebija droši, uz neilgu laiku kļuva par Latvijas pagaidu valdības mājvietu. Akmeņragā rosās cilvēki: te smaržo pēc dūmiem un kūpinātām zivīm, te ir tūristi, kas runā dažādās Eiropas valodās. Uz zemes apgūlies zvejnieks, kas tikko pārradies no jūras un nav paguvis noraut savu smago apģērbu. Te ir mežos patvērusies dzīvības šūniņa.

Turpmākajos desmit kilometros līdz Pāvilostai es piedzīvoju to, ko varētu nosauktu par velotūrista katarsi. Desmit kilometri pa gandrīz aizaugušu, tomēr viegli braucamu meža ceļu, no kura satiksmi ir novirzījis paralēli izbūvētais ceļš ar grants segumu. Desmit kilometri bez cilvēkiem, bez trokšņiem, bez ceļmalas mājām un bez jebkādām civilizācijas pazīmēm. Desmit kilometri pilni ar piejūras gaisu, priedēm, kadiķiem, mētrām un putnu balsīm.

Aptuvens veloekspedīcijas maršruts: http://ej.uz/liepaja-pavilsota

Distance: ~52 km.