Mazotnē, vasaras pavadīju īstos, varētu pat teikt, sapņu laukos. Te bija mājlopi, kam bija katram savs vārds, siena talkas un bezgalīgi garas kartupeļu vagas. Pāri pļavai aiz kalna bija meži, purvi un pat džungļi, kā mēs tos dēvējām. Uz džungļiem mēs negājām, jo tie bija neizbrienami. Uz purvu mēs iet vieni nedrīkstējām, jo tur mudžēja no odzēm un viltīgajiem akačiem. Uz mežu gan mēs gājām – kad nevajadzēja ravēt, laistīt tomātus vai kasīt sienu. Te mēs lasījām sēnes, būvējām apmetnes vai vienkārši meklējām piedzīvojumus, kuru te bija bez sava gala.
Aiz meža bija Gārsene un tur atradās tuvākais veikals. Augustā, kad sākās labības pļaujas laiks un Valdonkulis nevarēja aizbraukt uz veikalu, jo strādāja Aknīstes kaltē no rīta līdz vēlai naktij, mēs, lai apgādātos ar sāli, cukuru un etiķi, devāmies galvu reibinošā ekspedīcijā uz Gārseni, kur bija iespēja ar vienu aci apskatīt tolaik pamatīgi nolaisto, bet tai pašā laikā pasakaino Gārsenes pili. Turpceļš, cauri mežiem, pāri gravām un pa teiksmainiem celiņiem pagāja vienā rāvienā. Gluži pretēja aina pavērās atpakaļceļā, kad mēs, apkrāvušies ar produktiem, činkstēdami vilkāmies atpakaļ, un nepalīdzēja pat Gārsenē izdzertā elektrozaļā tarhūna pudele.
Atgriežoties šeit pēc gandrīz divdesmit gadiem, pārņem dīvainas sajūtas. Nonākot vietās, kur nav būts kopš bērnības, rodas iespēja ne tikai pakavēties atmiņās, bet arī savādāk paskatīties uz sevi vai drīzāk to, kas pašā ir mainījies. Lutauša akmens, kas bērnībā nebija norobežots ar sētiņu un bija milzīgs, ka mēs pa to varējām kāpelēties, šodien šķiet sarāvies. Savukārt Dienvidsusēja šodien vairs nav kaut kāda nezināma upīte, bet gan ainaviska, stāviem krastiem un atsegumiem rotāta dabas pērle.
Bērnībā es dabu neapbrīnoju, nevērtēju un nesalīdzināju, man tā likās pašsaprotama. Pieaugot pieredzētā konteksts neizbēgamo liek vērtēt un salīdzināt. Bērnībā neskaitāmie akmeņi, kas te ir ik uz soļa, šodien mani pārsteidz, jo nekur apkārtnes mežos tik daudz akmeņu nav. Tāpat arī Gārsenes pils kādreizējo iemītnieku veidotais dabas parks ar ošu aleju, daudzajiem dižkokiem un dižakmeņiem bērnībā šķita gluži normāla dabas sastāvdaļa.
Elizabete šeit ir pirmo reizi un var izbaudīt izjūtas, ko rada pirmais iespaids.
Comments