Pirmais, kas šodien pārsteidz Pāvilostas pludmalē, ir baisā smaka, kas nāk no jūras puses. Sākumā šķiet, ka tās ir pūstošās aļģes, bet pēc laika atklājas, ka tās ir zivis dažādās sadalīšanās stadijās. Visa piekraste ir nosēta ar nelieliem zivju galvaskausiem, un izskatās kā aina pēc upurēšanas rituāla. Neilgi pēc tam, kad esam pagājuši garām Āķagala jūrakmenim un pelēkajām kāpām, uzraušamies pagaidām vēl zemajā krastā, pa kura virspusi ved celiņš. Ieejot mežā, sastopam pirmās gailenes, bet tās vēl ir pavisam maziņas un mērcītei būs par īsu.
Ielūkojoties dziļāk mežā, redzami vēl divi pakāpieni, tādas kā terases, kuras stiepjas pavisam īsu brīdi, jo tepat, ļoti uzskatāmi un pēkšņi sāk veidoties stāvkrasts. Turpmāko divu dienu garumā ar baudu un apbrīnu vērojam, kā raisās un attīstās stāvkrasta un jūras attiecības. Vietām stāvkrasts, straumju aizmirsts un liedaga smilšu sargāts, izskatās mierīgs un noaudzis ar zālēm un sīkiem kociņiem. Tomēr vietām jūra ir aizgrauzusies līdz pašai stāvkrasta pakājei un turpina drupināt šķietami mūžīgos krastus.
Viens mirklis, un priedes, kuras bija gadsimtiem ilgi turējušās pret vētrām, nu ar galvām pa priekšu ir sagāzušās jūrā, kur to galotnes klāj sanestās smiltis, ārpusē atstājot vien gaisā pakārtus stumbrus un saknes. Priedēm, kas, nesasniegušas jūru, guļ uz stāvkrasta, ir spilgti zaļas skujas. Izmantoju iespēju un uzrāpjos ar akmeņiem un būvgružiem nostiprinātajā stāvkrastā pie Strantes muižas, kura, iespējams, visvairāk cietusi no krasta erozijas. Kādas celtnes akmens pamati uz stāvkrasta kores palikuši par liecību aizgājušo laiku traģēdijām, kad jūra vienu pēc otras atņēma muižas ēkas.
Jūra no stāvkrasta ir izplēsusi avotiņu, kas tagad mutuļo liedagā. Ūdens tajā ir vēss un salds. Vārām pelašķus, kuri aug uz katra soļa, tēju padarot rūgtenu un zaļu kā tarhūns. Satiekam nelielu Budas figūriņu, kas gatavota no jūras atsegtajiem māliem. Divi laimes akmeņi ar caurumiem pazūd mūsu kabatās, vēlāk mēs tos ievērsim ādas striķīšos un nēsāsim ap kaklu. Vietās, kur neredzam nevienas dzīvas dvēseles, veidojam pagaidu nūdistu pludmales.
Ap pusdienlaiku no jūras uzvēdī smalkas dūmaku strūkliņas, kuras ar laiku pieņemas spēkā un vāliem gāžas krasta virzienā. Pēc vairākām stundām no Sārnates ar mikroautobusu atgriežamies Pāvilostā, kur daļā pilsētas spīd spoža saule, bet uzreiz aiz tilta pār Sakas upi pilsētā ir ienākusi migla vai kā vietējie saka – mākonis.
Comments