Pērnajā rudenī, kad Rendā bijām iepriekšējo reiz, nonācām tur naktī, tāpēc Īvandes ūdenskritumus varējām vērot tikai lukturu gaismā. Šoreiz Rendā ierodamies no agra rīta. Debesis ir skaidras, un tiklīdz aiz līkuma pazūd autobuss, tālumā kļūst dzirdamas Īvandes ūdenskrituma čalas. Vienīgie sastaptie cilvēki ir kāds dzīves svinētāju pārītis, kas uz soliņa ar skatu uz Īvandes ieleju malko skārdeņu alu.
Mūsu gids šodien ir balts kaķis, kuru iesaucam par Sniedziņu. Viņš mūs pavada ik uz soļa, neatlaidīgi cenšas tikt foto kadrā un, protams, diedelē brokastu desu. Kamēr Elizabete rīta gaismā fotografē, es apsēžos, ieslēdzu telefonam lidojuma režīmu un pārslēdzos no pilsētas uz dabas tempu. Paiet laiks, kamēr aptveru, ka laiks pieder tikai mums, šeit nekur nav jāsteidzas, nevienam nav jāzvana. Tikai tad, kad tas izdarīts, var doties tālāk.
Īvandes rumba ir apakšējais un lielākais no Īvandes ūdenskritumiem – tās augstums ir ap diviem metri, bet platums – 10 metri. Te mēs brokastojam, espreso kanniņā pagatavojam aromātisku kafiju un savācam pa apkārtni izmētātos atkritumus. 200 metru pret straumi, Īvandes upītei no lēzenas ielejas pārejot šaurā kanjonā, uzmeklējam augšējo Valdātu rumbu. Starp abiem ūdenskritumiem ir izveidots mākslīgs dambis, kas iespiests starp dolomīta atsegumiem, veiksmīgi iekļaujas ainavā un veido trešo ūdenskritumu.
Vāveres, šķiet, te ir pieradušas pie cilvēkiem, jo ļauj pienākt pavisam tuvu. Vairākas reizes kā bulta aizšaujas elektrozilais zivju dzenītis. Skaisto ūdenskritumu apkārtnes ainava krasi kontrastē ar briesmīgo ķieģeļu ēku, kurai ir izdauzīti logi un kas, spriežot pēc plakāta, ir izlikta pārdošanai. Tāpat arī, vismaz kopš 2015. gada, pārdošanai ir izlikta līdzās esošā, kādreizējā mācītājmuiža. Visai ekskluzīvs objekts, jo, ja var ticēt zemes plānam, līdz ar muižas ēku, vismaz formāli, īpašumā iespējams iegūt arī abus ūdenskritumus.
Jābrīnās, kā šeit un citos Latvijas dabas objektos, vēl kopš padomju laikiem saglabājušies betona kluči un nelieli baltu silikātķieģeļu namiņi, kuros mājvietu atraduši visi apkārtnes atkritumi. Droši vien tas ir tāpēc, ka cilvēka acs ar laiku pierod pie visa, turklāt bieži vien tas, kas mums jau no mazotnes ir acu priekšā, nešķiet nekas īpašs. Nelielās Īvandes upītes ūdenskritumi Latvijas mērogā ir patiesi apbrīnojami dabas objekti ar, mūsuprāt, lielu dabas tūrisma potenciālu, kas šobrīd netiek pienācīgi realizēts.
Comments