Gauja posmā starp Siguldu un Līgatni, pateicoties apkārtnes ģeogrāfiskajām īpatnībām, sapulcina sevī īpaši spilgtas upītes un strautus, kas īsi pirms pievienošanās lielajai upei, tek pa dziļām un noslēpumainām gravām. Daudzas no tām ir iekļautas Nurmižu gravu rezervātā, kurā atrašanās ir atļauta vien ar Dabas aizsardzības pārvaldes atļaujām, tomēr vēl vairāk ir tādu, kas ir brīvi apmeklējamas. Vienu no tām – Ratnieku gravu – mēs nolemjam apskatīt šajā saulainajā ziemas dienā.
Tā saucamais Nurmižu ceļš šodien ir noslidināts gluds kā spogulis, saule spīd atspērusies, un laukus klāj bieza sniega sega. Vietā, kur šoseja šķērso Daudas upīti, ceļmalā novietotas vairākas automašīnas, un cilvēki braši soļo ūdenskrituma virzienā. Šoziem daba sniedz visai retu iespēju apskatīt romantisko ūdenskritumu gandrīz pilnībā aizsalušu. Tepat ir arī Nurmižu upīte, kas nedaudz tālāk šķērso jau pieminēto rezervātu.
Īsi pirms Ratniekiem labajā pusē redzams plašs ābeļdārzs, kur pēdējos astoņus gadus ik augustu uz pāris dienām tiek uzsliets simtiem telšu, kurās mitinās festivāla “Laba daba” apmeklētāji. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā “Ratnieku” saimniecība piederēja vienam no Latvijas industriālā mantojuma izcilākajiem pārstāvjiem – tekstiluzņēmuma “Rīgas audums” īpašniekam Robertam Hiršam. “Ratniekus” pēc īpašnieka nāves mantoja Latvijas Universitāte, izveidojot šeit lauku tūrisma un atpūtas kompleksu.
Pēc brīža esam simtgadīgu egļu mežā, ārā ir auksts, bet saule un sniegs visu padara tik dzīvespriecīgu, ka sals paliek nemanīts. Pēc brīža saprotam, ka mūs vēro stirna. Dzīvnieka nāsis strauji cilājas, acīmredzot vējš nav labvēlīgs un viņa ilgi nespēj saprast, kas mēs esam par radījumiem. Pa Ratnieku gravu plūstošā Vildogas upe ir aizsalusi, tomēr par tās klātbūtni liecina klusā burbuļošana, kuru var dzirdēt ikreiz, kad apstājamies un klusumā baudām skaisto dabu. Pretēji citām gravām, Ratnieku grava ir plaša, un Vildoga, kā pingponga bumbiņa līkumodama, atduras te pret vienu, te otru krastu, vietām atsedzot smilšakmens klintis.
Dažviet izbrīna drāšu žogu paliekas upītes krastos. Izskatās, ka tās te lēnām rūsē, kopš padomju laikiem. Vildoga apmēram kilometru pirms ietekas strauji pagriežas uz rietumiem, tās krastos skujkokus nomaina lapu koki, bet upes kreisajā pusē atklājas Latvijas mērogiem milzīgi augsti krasti ar skaistiem atsegumiem – Vecandrijāņu klintis. Pa dzīvnieku takām, klupdami krizdami, apskatām alas un atsegumus, uz kuriem dominē, šķiet, apkārtējo māju iemītnieku atstāti “petroglifi”.
Pa apledojušu nogāzi tiekam gravas augšpusē, kur aug divi dižozoli. Esam nonākuši līdz “Elpu” mājām, kuru nosaukumu nes arī tuvumā esošais Elpu iezis. To un arī Tildurgas kanjonu atstājam nākamajai reizei. Māju skurstenis klusē, un līdzās esošā pļava ir viscaur dzīvnieku pēdu sarūtota. Netālu laiski aiziet divas briežu mātes.
Comments