Bijām tā pārņemti ar redzēto Krauļukalna leduskritumu Braslas upes krastos, ka nolēmām, pirms braukt mājās, piestāt Krimuldā pie Piķenes kraujas. Gauja bija aizsalusi, kas, piekritīsiet, pēdējos gados nav pārāk bieža parādība. Saule pēc ilgiem laikiem sildīja,cikspēja, un bija izdzinusi cilvēkus ārā. Otrā Gaujas krastā skanēja smiekli, vecāki pastaigājās kopā ar bērniem, un suņi vārtījās sniegā.
Piķenes krauja ietilpst, ja tā var teikt, nacionālo dabas vērtību zelta fondā, un esmu pārliecināts, ka ikviens šo rindu lasītājs, vismaz reizi šeit ir paviesojies. Tomēr, kā jau tas ir ierasts Latvijasdabā, kas mūs priecē vismaz ar četriem gadalaikiem, ikreiz te atgriežoties krauja izskatās citādāk. Pat dienas stunda un saules novietojums var krasi ietekmēt to, kā klinšu asās kantes lauzīs saules gaismu, atsedzot aizvien jaunus rakursus. Nemaz nerunājot par to, kā klintis vasarās paslēpjas aiz koku lapām, bet aukstās ziemās sev noauž vizošus leduskritumus.
Tāpat kā visi smilšakmens atsegumi, arī šis radies pirms vairākiem simtiem miljonu gadu, kad Baltiju sedza seklas jūras, kurās dažādas straumes sanesa smilšu un māla piesātinātus ūdeņus. Kā apgalvo zinātnieki, tad šajos duļķainajos ūdeņos daudzmaz komfortabli spējušas dzīvot tikai tiem laikiem neraksturīgi augstu attīstītās bruņuzivis. Smiltis un māls pakāpeniski nogulsnējās un laika gaitā sacementēja. Līdz ar smilšakmeni sacementēja arī bruņuzivju atliekas, kuras lielā skaitā, līdzīgi kā Lodes māla karjerā, atrodamas šajā apkārtnē.
Piķenes krauja ir īpaša ar māksliniecisko daudzveidību, te salīdzinoši īsā posmā iespējams apskatīt visu smilšakmens atsegumu krāsu paleti. No viegli dzeltenīgām, sārtām, tumši sarkanām, līdz pat gaiši pelēkām un zaļi nosūnojušām. Piķenes kraujas vieglā pieejamība jau sen to ir padarījusi par populāru apskates objektu, par ko var pārliecināties, apskatot viscaur sašvīkātos klinšu sānus. Te līdzās atrodami vairāk nekā gadsimtu seni, dziļi un rūpīgi iegrebti heraldiski “petroglifi” un pavirši uz ātru roku atstāti šī gada švīkājumi.
Comments