Pagrieziens uz Dāvida ūdenskritumiem atrodas uz Pleskavas šosejas, netālu no Rīdzenes. Uz ūdenskritumiem neved norādes, un pagrieziens ir veiksmīgi paslēpies ainavā, tāpēc ar pirmo reizi pašaujam tam garām. Ceļš atduras pret vārtiem, kuros skaidri norādīts, ka te atrodas Lauksaimniecības universitātes mācību bāze un nepiederošiem ieeja aizliegta. 
Vecās dzirnavas, kur pašreiz ierīkota mācību bāze, kādreiz esot piederējušas amatniekam Dāvidam, kas, būvējot dambjus, darbojies gan Krievijā, gan apkārtnē. Šo īpašumu viņš 19. gadsimta sākumā ieguvis par labu kalpošanu muižai (cits nostāsts gan vēsta, ka šo zemes gabalu viņš nopircis par ilgajā izcila amatnieka mūžā nopelnīto naudu). Amatnieks starp avotu kritumiem un dzirnavām – stāvajā kraujā – uzcēlis pamatīgu laukakmeņu mūri, lai savāktu un uzkrātu avotu ūdeni dzirnavām.
Mēs respektējam teritorijas nepieejamību, tāpēc pieņemam lēmumu nedoties uz Dāvida dzirnavām un tām līdzās esošo laukakmeņu ūdenskritumu, bet gan sameklēt turpat netālu esošo dolomīta ūdenskritumu. Apskatot kartē ūdenskrituma atrašanās vietu, kas, šķiet, rokas stiepiena attālumā, tiek pieņemts šīs dienas neprofesionālākais lēmums – ceļu līdz ūdenskritumam mērot ar iešļūcenēm un šortos.
Ja vēlaties iejusties Rembo tēlā, kurš pretī savam mērķim dodas, pārvarot džungļus, lec pāri sakritušiem kokiem un laužas cauri krūmiem, uz dibena šļūc pa dubļiem, kas klāj stāvās nogāzes, un cīnās ar odu un mušu ordām, tad Dāvida ūdenskritumi ir domāti jums. Te var izjust šīs vietas milzīgo atšķirību, salīdzinot ar labi koptiem un steriliem dabas brīnumiem, uz kuriem ved iekoptas taciņas un to apkārtnē tiek izpļauta zāle un izcirsti krūmi.
Pats ūdenskritums dabā nav viegli saskatāms, jo to viscaur sedz nolauztu koku stumbri un citi sanesumi. Ūdenskritums izveidojies pēc 1998. gada vasaras plūdiem, kad lietus ūdens izskalojis visu zemi, oļus un pat lielus dolomīta bluķus, atstājot vien dolomīta gultni, kurā strauts veido 9 m augstu ūdenskritumu ar desmit pakāpēm. Pēdējā pakāpe – 2,8 m augsta un 6 m plata klints.
Pēc brīža, izrāpjoties no gravas, saplēstām čībām un netīriem šortiem, ejot pa retiem kokiem saaugušo birztalu un elpojot lietus atnesto meža gaisu, rodas sajūta, ka stundu esam bijuši citā pasaulē – kaut kur tālu no ikdienas – un gribas smaidīt.
Comments