Kurzemes velobrauciena laikā bija tā iespēja paviesoties Ances novadā, par kuru droši varētu apgalvot, ka tajā dzīvo nevis cilvēki, bet gan meži un purvi. Šajā novadā ir viszemākais iedzīvotāju blīvums valstī – apmēram divi cilvēki uz kvadrātkilometru. 1999. gadā, pateicoties maz izmainītajiem mežiem un purviem, kā arī izcilai dabas daudzveidībai, Ances novadā izveidots dabas liegums ar nepārprotamu nosaukumu: Ances meži un purvi.
Apskatījuši turpat netālu esošo Lielo Pēterezeru, dodamies taisnā virzienā uz Anci, kura, ja var ticēt teikai, savu nosaukumu ieguvusi pateicoties kādam apkārtnes igauņu saimniekam, kam vārdā bija Ansis. Purvi ar smilšainām kāpu saliņām, gareni ieplaku ezeri, kangaru un vigu ainava ir raksturīgākās lieguma pazīmes. Padomju gados liegumu rietumu daļā atradās tanku poligons, kā arī tika veikta plaša mežu izciršana armijas vajadzībām. Aktīva mežu izciršana turpinājās arī pagājušā gadsimta 90. gados. Šīs aktivitātes noveda pie biežiem mežu ugunsgrēkiem, tāpēc daudzviet liegumā sastopamas jaunaudzes.
Nolemjam nogriezties no pārsteidzoši kvalitatīvā grants ceļa un apskatīt vienā no šādām ieplakām paslēpušos Puterezeru jeb Putras ezeru, lai pēc tam dotos dziļāk lieguma teritorijā. Visur izvietotās zīmes mums norāda, ka esam iebraukuši Ances mežos un purvos. Ceļš sākotnēji ir pieblietēts, braukšana ir ērta un patīkama. Ceļš iet kalnā un lejā, šķērsojot vienu pauguru pēc otra un skatam paverot plašus skaistu priežu mežus.
Tuvojoties ezeram, pakāpeniski atklājas pauguru patiesā daba. Šeit automašīnu riteņi ir uzplēsuši apaugušas senās Baltijas jūras kāpas, pārvēršot ceļu par smilškasti. Piepūšam vaigus – cenšamies pārvarēt fizikas likumus un vagojam ceļu. Kad piekūstam, pārejam uz stumšanu, bet, sasnieguši ezeru, padodamies un sākam vien stumties atpakaļ. Ances mežu dārgumus uzticīgi sargā pirms daudziem tūkstošiem gadu veidojušās kāpas, ļaujot justies gaidītiem tikai kājāmgājējiem.
Ances mežus un purvus kā kruzuļotas mežģīnes apvij trīs upes – Trumpe, Stende un Irbe –, kas gandrīz visā garumā tek pa lieguma teritoriju. Mežonīgās ainavas Irbi padara par vienu no vispopulārākajiem laivotāju maršrutiem Latvijā. Nonākuši Rindas ciemā, nolemjam pārnakšņot vietējās laivu bāzes naktsmītnē, lai no rīta pa upēm dotos uz Irbenes radiolokatoru. Viesu nama pagalmā šiverē Indijas pudeļpīles, bet kāpņu telpā zem trepēm mūs nobiedē izbāzts vilks, kura galvaskausu eksperti esot novērtējuši ar zelta medaļu.
No rīta saimnieki mums uztic pirmajiem izmēģināt tikko iegādāto kanoe laivu, un jau pēc brīža mēs, haotiski cilājot airus, pazūdam Rindas upes līkumos. Upe ir pilna dzīvības. Ik pa laikam satiekam dažādu sugu pīles, kas ar saviem pīlēniem paslēpjas upes niedrēs. Makšķernieki žēlojas, ka ūdens līmenis esot pārāk zems, tāpēc ķeras tikai mazi asarīši. Elizabete salasa mājām upes mētras, kuru pietiek vien ar mazu lapiņu, lai visa virtuve smaržotu pēc piparmētru ledenēm.
Krāces un asie līkumi, kur jāairē, cik iekšā, brīžiem braucienam piemet adrenalīna garšu, bet kopumā upe ir lēna un baudāma. Vietā, kur Rinda satek ar Stendi, veidojas krietni platākā Irbes upe. Krasti te kļūst stāvāki, bet ozoli – kuplāki. Saimnieks ar busiņu mūs gaida pie vecā tilta, kuru kādreiz izmantoja, lai izvestu no meža kokmateriālus un piekļūtu ugunsgrēkiem. Krastos redzami bebru izšļūkāti slidkalniņi. Bebrus Irbes upē kādreiz drīkstēja ķert tikai saimnieks, par to saņemot krietnu naudu. Pa vasaru esot varējis nopelnīt žigulim, tikai žiguli nav bijis tik viegli nopirkt.
Comments