Bijām ceļā uz Salacgrīvu un Svētciemā uz upuralām nogriezāmies pilnīgi spontāni. Svētciems, Svētupe, upuralas, kā var noturēties pret tādiem magnētiskiem vārdiem. Septiņus kilometrus no Svētciema atrodas Kuiķule. Pilnīgi parasts miestiņš ar brīvi klaiņojošiem suņiem un pagalmiem, kuros pie galdiem sēž nesteidzīgi ļaudis. Labi, ka Elizabete te kādreiz ir piedalījusies folkloristu ekspedīcijā un zina teikt, ka tepat ir alas, jo Kuikuļos nav atrodamas norādes par saudzējamo dabas brīnumu.
Mūsu mērķis nebija iekļūt alās, kuras jau kopš 1977.gada ir aizsargājams ģeoloģisks objekts un ir piedzīvojušas daudzus miera traucētājus, bet gan apskatīt skaistos smilšakmens atsegumus, tāpēc gar upi devāmies pa kreiso krastu. Pirmais, kam uzduramies ir Kuiķules kapsēta, kas dažos avotos nodēvēta par Svētupes kapiem. Kapsēta atrodas gleznainā Svētupes stāvkrastā un apvienojumā ar lielajiem kokiem, nelielo baznīciņu un lauku kapsētu mieru pakāpeniski nomierina.
Upe te vēl var plašiem lokiem plūst cauri mežiem, jo tuvojoties jūrai tās līkloči kļūs straujāki un krasti apdzīvotāki. Svētupes nosaukums pirmo reizi atrodams 18. gadsimta kartēs. Tā Vilhelma Kristiana Frībes 1798. gadā izstrādatātajā apvidus kartē minēta ‘Sweet fluss’, Ludviga Augusta Mellina kartē — ‘Swet uppe’. Vidzemes guberņas pārskata kartē 1839. gadā — ‘Sweht uppe’. Upes lībiskais nosaukums līdz mūsdienām nav saglabājies. Iespējams, līvu valodas vārda sakni ar nozīmi ‘svēt-‘ var atrast kādas apdzīvotas vietas nosaukumā Püög. Ja tā izrādītos patiesība, tad latvieši burtiski būs pārtulkojuši upes grūti izrunājamo lībisko nosaukumu Püög joug.
Upes otrā krastā tieši pretī kristiešu kapsētai, kā par spīti atrodas viena no nozīmīgākajām Vidzemes lībiešu un latviešu kulta vietām. Vidzemes lībiešiem atšķirībā no Kurzemes lībiešiem, zinātnieki ir pievērsuši krietni mazāku vērību un tieši šeit Svētupes krastos esošā lībiešu upurala ir bijusi par nozīmīgu katalizatoru Vidzemes lībiešu kultūrvides izpētei. Ar lībiešu Upuralu izpēti 1971. gadā pazīstamais vides aktīvists Guntis Eniņš uzsāka Latvijas alu izpēti un tieši šajā alā tika izveidota alu izpētes metodika. Divus gadus vēlāk alu izpētē iesaistījās arheologs Juris Urtāns, vadot pirmos profesionālos arheoloģiskos izrakumus Latvijas alās. Izrakumi vainagojās ar ievērojamiem panākumiem – tika atrastas 663 senlietas, no kurām lielākā daļa bija monētas.
Līdzīgi kā ar citām alām, arī ar šo saistāmas teikas, kurās tiek stāstīts par alas fantastisko garumu. Kādā no teikām teikts, ka izsekojot sunim, kas apkārts ar zvaniņiem un ielaists alā, tas iznākot pie Burtnieku ezera. No Upuralām līdz Burtniekam pa gaisa līniju ir apmēram 42 kilometri un tas ir apmēram 893 reizes vairāk nekā atklātais alas garums – 47 metri. Kas zina, varbūt Burtnieks kādreiz bijis tuvāk.
Upuralās uz sienām līdzās mītiskajām un kulta zīmēm, ir atrodami arī senāko tūristu atstātas liecības. Piemēram kāds, domājams, Salacgrīvas iedzīvotājs Matiass Bahs, liecību par savu vizīti te ir atstājis 1664.gadā. Mēs atstājām alas neskartas, vien izstaigājām upes palienu pļavu, kurā zāle saaugusi kā nepaklausīgas matu šķipsnas un priecājāmies par daudzkrāsainajiem upes smilšakmens atsegumiem. Apmēram stundu garā pastaiga mūs uzlādēja un bija skaidrs, ka mēs pie Svētupes vēl atgriezīsimies.
Aptuvens pārgājiena maršruts: http://balticmaps.eu/?lang=lv&draw_hash=bnddax¢erx=529306.5896762736¢ery=6397078.365916013&zoom=1&layer=map&ls=o
Ņemiet vērā: internetā ir atrodama informācija, ka piekļuve Upuralām vairs nav tik vienkārša kā kādreiz.
Izmantotie avoti: www.ancientsites.eu , www.salacgriva.lv, www.alas.lv
Comments