Lilaste – Carnikava, savas dabas daudzveidības un vieglās piekļuves dēļ, ir manis biežāk ietais maršruts. Mazliet pamainot taciņas un pieturas punktus, esmu to gajis visos gadalaikos, dažādos noskaņojumos un ikreiz redzētais un piedzīvotais mani ir parsteidzis. Lilastē, izkāpušus no vilciena, mūs jautri sveicina divi suņi, pamīšus ar lēcieniem pabāžot savas pinkainās galvas virs augstās kokapstrādes uzņēmuma betona sētas. Tepat arī Lilastes kāpa, kas vēl pagajušā gadsimta 30. gados bija visai neratna klejotāja, apberot apkārtnes mājas un ceļus. Tagad tā ir apmežota un mierīga, dodot iespēju no savas, vairak nekā 20 metrus virs juras līmeņa augstās muguras, apskatīt spilgti zaļos apkārtnes mežus un ieskatīties pāris tās pakājē esošu māju pagalmos.
Tālāk ceļš ved uz Ummi, ezeru, kurš kalpoja par vienu no iemesliem dabas parka „Piejūra” izveidē. Ceļa malā stāv vairākas, laikam bļitokotāju, atstātas automašīnas. Laiks ir saulains un mierīgs, tomēr ik pa laikam no pašapceres izrauj, Ādažu poligonā notiekošo apmācību radītie artilērijas sprādzieni. Ummis tautā ir kļuvis slavens ar savu kristaldzidro ūdeni, tāpēc vasarās to bija iemīļojuši tuvāku un tālāku ceļu mērojuši atpūtnieki. Pateicoties dzidrajam ūdenim, Padomju laikos Ummis tika izvēlēts par glābšanas dienestu nirēju apmācību vietu.
Tomēr dzidrais ūdens nav vienīgais, kas šo ezeru padara īpašu. Ummis ir tikai viens no dažiem Latvijā vēl atlikušajiem oligotrofajiem jeb dzidra ūdens ezeriem, un tajā aug tikai šādos ezeros sastopams augs Dortmaņa lobēlija. Tāpat Ummis ir starp tiem četriem Baltijas ezeriem, kuros vēl sastopams ezerrieksts. Pēdējo 100 gadu laikā ezeru aizaugšanas un ūdens piesārņošanas dēļ, šie augi izzuduši jau vairāk nekā 20 Latvijas ezeros. Lai pasargātu šos dabas brīnumus, kopš 2006. gada te ir izveidots dabas liegums, kas laika posmā no 1.junija līdz 15.augustam aizliedz atrasties ezerā. Atvadījušies no Ummja, artilērijas zalvju pavadīti, dodamies uz rietumiem, šķērsojam dzelzceļa sliedes un nonākam pie vidējā Garezera.
Garezeri ir unikāli ģeoloģiskās izcelsmes ziņā, un tie ir izteiksmīgākie jomu ezeri Latvijā. Ezeri ir dabīgi veidojušies un maz aizauguši tā saucamie brūnūdens ezeri, kuriem raksturīgi lielākoties sausi, smilšaini vai kūdraini krasti. Ezeru virkni veido Ziemeļu Garezers, Vidus Garezers un Dienvidu Garezers. Taciņas ir abos ezeru krastos, tomēr manuprāt ainaviskāka un interesantāka ir taciņas kas atrodas jūras pusē. Tā līkločo pa kāpu virsotnēm, dažkārt pakāpjoties stipri virs ezera līmena, paverot skatam saulē vizuļojošus ezeru līcīšus. Esam te sastapuši atpūtniekus, kas grillē gaļu un bērnus, kas, ar tā saucamo tarzanku palīdzību, iešūpo sevi ūdenī. Apvidus vairāk atgādina parku un sniedz iespēju pastaigām arī ar maziem bērniem, vai braucieniem ar velosipēdu.
Apskatījuši Garezerus dodamies jūras virzienā uz vietu, kur Gaujas tumšie ūdeņi satiek Rīgas jūras līci. Akurāti sastādītās priedīšu rindas veido garus gaiteņus, kuri ik pa laikam uzduras senām priedēm, kas spokaini izstiepušas savus nokaltušos pirkstus. Gauja ir vienīgā no Latvijas lielajām upēm, kuras ieteka jurā nav apbūvēta, kā arī ir viena no svarīgākajām nēģu nozvejas vietām valstī. Neskatoties uz to, ka pēdējos gados nēģu skaits Latvijas upēs ir sarucis un to nozveja tiek rūpīgāk regulēta, Carnikavā vēl aizvien svin neģu svētkus. Mēs gar Gauju, pa ciematiņa ielām, kas nosauktas par godu Ņūtonam, Sēram un Metānam, dodamies uz Carnikavas Krupi nogaršot neģu sušī un paklausīties stāstus par laikiem, kad tačus cēla stāvgrudām pilnus.
Teksta sagatavošanai izmantota Dabas aizsardzības pārvaldes un Carnikavas novada Tūrisma informācijas centra mājas lapās atrodamā informācija.
Comments